trešdiena, 2013. gada 30. oktobris

pasaka. pastnieks.

Ielūgums vai pastkarte, vēstule vai apsveikums.. kāds īpašs reklāmas bukletiņš, ikrīta avīze.. It nekas līdz adresātam nenonāks  - bez adreses..  It nekas līdz adresātam nenonāks - bez pastnieka. 
Pastnieks gan teiktu, ka tā nemaz nevar būt, ka kāds šai pasaulē dzīvo - bez adreses.  
Bet ja - nekad, neviens - tam kādam nav sūtijis vēstuli, ja tā nemaz nav īsta māja, ja mājai nemaz nav pastkastes?

Ir iespēja paprasīt pastniekam, kāda ir adrese kaimiņam, kurš brūnajā zābakā mīt. Ir iespēja uz sūtijuma uzrakstīt sveicienu pastniekam, jo pelnījis to!  Pastnieks ar solījumiem nemētājas, ja sola - nogādāt, tad nogādās.  Un uzticīgi katru rītu savu pienākumu pilda no sirds. Pienākums pret adresi un adresātu.
Vai pastnieks tik veikls spēj būt, lai vēstuli nogādātu uz trauku skapi? Vai porcelāna krūzīte par pastakasti kalpotu? 

 Un ja ķirbis izaug Tavā pagalmā, vai pastnieks to pamanīs ? Vai pamanīs, ka kāds Tajā dzīvo? 
Kāds it kā bez adreses. 
Ja kāds nejauši aizripina kamolus, kuros kāds dzīvo? Adrese mirklī spēj mainīties, adresi var neatrast pat tas, kurš tur dzīvo. 
Vēl modrākam par medību suni ir jābūt, lai nesagrautu kāda māju - pat ja tai vēl nav adreses, pat ja šķiet, ka Tur neviens nedzīvo. 
Pastnieks pelnījis laipnus - "labrīt" , jo tikai viņš spēj pamanīt tos, kuri katru ziemu zem cita koka iemājo un Tev pastāstīt, cik brīnumu pilnas ir adrešu lapas un ielas, kuru nav kartē.  
Pastnieks vēl ātrāk par vēju iznēsā lapas un aploksnes, vēl agrāk par rītausmu ceļā jau ir ... viņam nav laika paēst gardo zupu, pat ja kāds cienā, jo pastnieks zin, ka kāds cits - kāds cits jau tik ļoti gaida to vēstuli, kura somā ar citām vēl rāmi guļ. 
Sagrābt lapas, notīrīt sniegu- tas noteikti nav viņa darbs, lai līdz kādai pastkastei tiktu. Un pa ceļam atrastās sēnes somā nedrīkst salikt kopā ar vēstulēm, lai cik gardas tās pēc skata šķistu.  

 Lai līdz it kā parastai adresei tiktu... priekšā gan augstākais kalns, gan dziļākā grava, gan tumšākās takas un garākais ceļš, niknākais suns un dubļi, kas zābakus nelaiž vaļā. Pat sniegpārslas, krusa un lietus mākonis un simtiem pakāpienu. Visus šķēršļus tas pieveic līdz adresātam.
Pateikt - paldies, aizmirst nedrīkst, jo pastnieks ir atradis Tavu māju, pat ja pastkaste tālu un pastnieku savu nav redzējis adresāts.
Lasa un lasa viņš adreses. Lasa un dzejā tās ver.. Burto un meklē īstās ielas. Skaita prātā gan mājas, gan stāvus. Izlasa svešzemju burtus, sameklē vārdus un ciparus.. pat, ja tās mājas un dzīvokļi tik cieši stāv kā grāmatas . 
Paldies! Pastniekam... pat ja bez adreses. 

ceturtdiena, 2013. gada 4. aprīlis

Pasaka. Mīlu ziemu.


Pats gardākais ir ilgi gaidītais pirmais sniegs. 
Vēl gardāks par to ir  negaidītais pēdējais. Kā pārsteigums dienā, kad gaidi pavasari. 
Katram zināms, ka sniegu var ēst tikai laukos.., bet pilsētā... pilsētā to vajag velt. 

Tu atzīsties mīlestībā - ziemai ikreiz, kad uzcel siegavīru, uzvelc slēpes, vai skaiti lāstekas pie loga. 

Kādā Rīgas mājas pagalmā..- tik ļoti piesnigušā, tik ļoti pelēkbaltā un saules apspīdētā, pāris dienas pirms pavasara - sniegavīri ēnā savēlušies, no saules stariem paslēpušies - ziemu svinēja. 

 Sniegavīram dzīve īsa, bet rodas tas no īsta prieka, pacietības, iedvesmas un sniegpārsliņu mīlestības.
Pirmā uzvēlās sniega vīra sieva, tai sniegpārslu kleita un mirklī, kad pasauli ieraudzīja caur koka ripiņu acīm - tai pavasaris pirkstos uzplauka.
 Sniega sievas vīrs - bij sniegavīrs.. tas tāds mazliet kārnāks bij.. pirms sievu satika, kautrīgs un neveikls - cepuri sniegā pazaudējis.
Viņš mīlēja sniega sievas oranži sārto degunu, krāšņo sniega augumu.
 Un tai dienā, kad abi pie burkānu deguniem tika un koka ripiņu acīm... - tie kāzas svinēja, jo kā var zināt vai rīt vēl ziema būs?
Ziema bija. Saule bija. 
un mazs mazmazītiņš sniega bērns bij uzvēlies.., tajā dienā pēc sniegavīru baltajām kāzām. 
 Tik balts, apaļš un salts, kā mīļākais piena saldējums- ir mazais sniega bērns... Un sniegavīriem patīk komplimenti..patīk būt lieliem... - tik lieliem, lai nebūtu jābaidas- no tā ka apēdīs. Nolaizīs un beigas visiem ziemas priekiem. 



 Bet sniegavīrs piedzima pilsētā.. un pilsētā visi zin. Vai arī nezin?
Kaut ļoti gards .. to atstāt neapēstu, jo dzimis pilsētā.
Saule kausē un kausē, bet sniegasieva drosmīgi ziņkārīgi ieslīd mājā. Tajā mājā, kuras pagalmā tā uzvēlās. .. Vai svece kūst ātrāk par viņu? vai sveces liesmiņa karstāka par sauli?Vai sveci var uzveidot no sniega?  Un kāpēc gan sniegavīrs nevar dzīvot istabā? 
Jo izkust negrib. Sniegavīrs - spēcīgs un drosmīgs. Tas uzcēla sievai māju no ledus. Ledus to sargās - vismaz līdz rītam. Jo nemaz nevar zināt vai rīt vēl būs ziema. 
 Paslēpās sniegasieva pēlēkā ēnu pilnā skapī. Ērtāko trauku atrada. Varbūt neviens to nepamanīs... Varbūt siltums to neatradīs.. . Atradīs gan... un mirklī , kad kust viņas augums sāka.. par zupu tā atcerējās, ka nav uzvārīta vēl vīram ledus zupa - un sniegasieva zin.. ka sniegavīrs pēc garas dienas izsalcis būs.
 Un devās tā pagalmā.. pie sava vīra.. - izkala karoti no īsta ledus, sagādāja ledus zupai lāstekas un.. ledu no peļķēm.. un  vārija, maisīja, piebēra sniegpārslas.., tieši tās gardākās..
 Un pēc mirkļa.. jau mīlestības zupa bij gatava. Tieši tāda, kā sniegasievas vīram garšo.
Un varbūt vēl rīt.. varbūt vēl rīt .
Varbūt būs ziema.

piektdiena, 2013. gada 29. marts

lieldienu pasaka par vīngliemezi. mazajiem lasītājiem.

Dziļi zem sniega. Zem sausām, "siltām" - kastaņkoka lapām.. ieracies augsnē vīngliemezis ziemas miegu gulēja. 
Gulēja un sapņoja - par pavasari. 
Visiem vīngliemežiem - čaula savīta uz labo pusi, bet reti.. Ļoti reti - gadās sastapt tādu, kuram tā ir savijusies uz kreiso pusi. Tos sauc par - gliemežu ķēniņiem.. un šis sapņotājs bij viens no tiem. 
Ziemas ir garas.. kā viena bezgalīgi ilga nakts. Visbiežāk viņš sapņo par - lakstiem, gardiem un zaļiem.., nudien vienam īsti laimīgam gliemezim nevajag daudz. Gardu lakstaugu un stipru čaulu, tik spēcīgu, lai dziedātājstrazds to nevarētu pāršķelt.. 
Šī bija daļa no garās nakts - Lieldienu nakts. Un gliemezim raibi sapņi bija. Raibi čaulu sapņi. 
Čaula kā Ranunkulis saules krāsā - tik spilgts, lai neviens ar pēdu nesamītu. 
 Koka čaula - tik dižena, kā īstam ķēniņam.

 Vīngliemezis kā īsts ziedu mīlis- sapņo par Peonijas čaulu, kaut līdz pašiem ziediem uzlīst nespēj, tas sapņo.
 Viņš skaidri atceras to rītu, kad izdevās nograuzt - zemē nokritušu zemeni... Zemeņu zefīra čaula īsti ķēniņa cienīga.
Savīties un sapīties - var gliemezis savos sapņos, jo lina diegu, kā čaulu izsapņoja..
 Līdz sīpolsapņiem tika.. Jo dzirdējis bija, ka sīpolu miziņas čaulu stipru dara. Stipru un raibu. Tik raibu kā rasas pilieni vasaru rītos.

Lieldienu naktī - vīngliemezis savu čaulu - kā olu izsapņoja. Īstu Lieldienu Olu - sīpolčaulās krāsotu.
Un Nudien  - arī Lieldienu rītā bērnu priekam nevajag daudz - kā vien stipru čaulu krāsotajai olai.
Lai stipras!