ceturtdiena, 2016. gada 14. jūlijs

Tik Stipra Mīlestība. Pasaka.

Tik - tak... Tik - tak.
Un Čiekurs sajuta un saprata, ka viņa laiks šajā pasaulē ir beidzies.  Pulksteņi turpina skaitīt laiku - bet tas ir apstājies, jo pat bārda ir beigusi augt..  No kuplās bārdas vairs nav ne miņas..

Un kā visus savus skaistākos dzīves mirkļus - tā arī pēdējos, viņš vēlējās pavadīt kopā ar savu ģimeni..līdz pēdējam Čiekura sirdspukstam. 
Un tad ir dienas , mirkļi - kad ēdiens garšo pēc asrarām un skumjas ir neremdināmas.. 
Pat Čiekurs drīkst skumt.. mazs vai liels būdams - drīkst skumt, jo ir par ko.  Čiekura ģimene iededza visas gaišākās sveces un ļāva sev izskumt un izraudāt sveķu asaras, tik lipīgas.., lai palaistu Čiekuru.. palaistu skumjas liesmās un atcerētos skaisto, kas kopā piedzīvots.. 



Tik liels pūlis, bet tieši daži no visa pasaules pūļa ir tavējie. Tik ļoti Tavi.. 
Tik ļoti, ka gan mīli, gan ļubiš .. gan īsta Love ir ..

Tieši viņa ir Tava māmiņa un Tieši viņš ir Tavs tētis.. un Tava māsa un brālis ir Tavējie.   Un reizēm.. – Reizēm māmiņa vai tētis, vai brālis vai māsa…. Var nākt no pavisam citas vietas, pavisam ne no Tava koka.., bet kļūt par Tavējo.
Ar smaidiem, ar pieskārienu, ar smiekliem un asarām, ar kopīgiem mērķiem un ikdienu – saaug savējie kopā caur mīlestību… 

Mums pa vidu ir Jūras un kalni... vai mākoņi. Pēkšņi nav kāda, kurš šķiet nemaz nevar nebūt. Bet nav.  Sajūta ir tā kas ļauj mums būt kopā.. - sajūta sirdī un atmiņas prātā. 
Gribētos domāt, ka katrs no mums dodās savā ceļojumā tālāk... iekāpjot zelta kuģī uz nezināmu vietu. 

Ar mīļajiem - Kopā paveikt – neiespējamo… pilnas vagas – ar pienenēm piestādīt, lai visam bitēm un taureņiem būtu ko ēst..
Tev priekšā ,visgarākā vaga..  - stiepjas līdz pašam horizontam.. bet Tu zini, ka neesi viens un visi kopā, pa solim vien.. - vagas izkaplēs, izravēs, piestādīs... kopā ar stāstiem un tulznām uz rokām.




Čiekurs saviem bērniem bija iemācijis - ticēt sev un saviem sapņiem. Ticēt, ka var pieradīnāt pat taureņus pie pieskāriena... . Ticēt mirkļa brīnumam un mīlestības spēkam. 

Un tajā rītdienā, kurā Čiekura vairs nav. Tomēr šķiet, ka viņš vēl ir.. Jo atmiņas  mijas ar realitāti. Var sajust ziedu smaržu, kurus Čiekurs nesa. Atnesa no vistālākā meža. Vismaigākās ziedlapas savās rokās saviem mīļajiem nesa. Un ik ziedu ieraugot.. nākas piedomāt.. vai iedomāt.. Par Čiekuru - atkal un atkal.. 
 Čiekurs bij mazajiem čiekuriem iemācijis - kā palikt sausam - pa dziļajiem ūdeņiem lēkājot. Viņš nelika stāvēt malā, lai paliktu sauss un tīrs.. Viņš mācija lekt. Lekt pāri visam- pat ūdeņiem dziļiem. Izlīst no ūdeņa un sausam kļūt. 

Un vienmēr šķita, ka viņš vēl ar vien tepat.. klusi makšķerē un vēro. Mazliet Tevi sargā un sargās. Sargā upi, Sargā mazos, sargā pureņu ziedus upmalā. Tik klusi un ar pīcku rokā. 

Un pat dienās, kad klājās visgrūtāk... , Kad gliemežiem prātā pavasaris. - un neliek mieru pat - vakaros, kad jāliek čiekuri vannā zaķskābeņu pļavā, kur ūdens tik gardi skābs, ka čiekuram droši mazgāties un zaķskābeņu lapām spēlēties. Mīlestības lapiņu pilna pļava. Kā vēstules no citas pasaules.. Lasi un lasi..- Katru pavasari .. vasaru, kad mazliet pietrūkst mīlestības.
Un Lietū - var izvilkt Čiekura rokām darināto - lietussargu, tik stipru un lielu - kā Jumts.. Viss kārtībā un viss droši.. Kaut tikai ar Lietussargu, mīlestības lapiņu pilnā pļavā.
Un viņš mums solīja, ka rakstīs katru gadu.. Ja vien mēs meklēsim. Tad vēstules atradīsim.. ziedos un ziedlapās.. Jo caur ziediem visi bijām kopā... laimes sajūta, kā lasot vēstules. Var ieraudzīt, bet vajag mācēt saskatīt - tā viņš mazajiem čiekuriem mācija. 

Un čiekuri juta Čiekuru - viņa kārtajās šūpolēs un ziedu smaržā.. , pumpuros.. 
Katrā gadalaiku maiņā. 
Uz mirkli ir klusums uz mirkli skumji,  bet tad uzplaukst sajūta līdz ar ziedu , ka viss ir tā kā tam jābūt un viss būs labi.

Un ieraugot ziedus - kurus Čiekurs nekad nebija redzējis.. , gribētos par tiem viņam pavēstīt, pastāstīt..  
- viņam patiktu.  Un mācamies ieraudzīt pasauli bez viņa. 
Un Tu kusties - skrien un dzīvo.. mīli, ēd un pļāpā..
Tie ziedputekšņu viegluma mirkļi, kuri brīžiem izkrīt no prāta. Tie ieauguši sirdī un ir tik svarīgi, lai būtu spēcīgs..
Kā pirmdienas dienā izdotā avīze.. Piektdien vairs nav būtiska, bet viņa bija. Un kādam.. Kādam tur rakstītais bija būtisks..
Čiekurs iemācija - novērtēt mirkļus..
Ievākt Gaiļpiešu tēju laicīgi.. - lai ziemā to visi kopīgi dzertu. Lai veseli būtu.. Un kāds teiktu, tēju var nopirkt veikalā.
Bet mirkli nevar.
Un Čiekurs mācija - svinēt mirkli.
Tik stipra kā mīlestība.. var vien uguns un ūdens būt.. , ne vārdi, ne uzvārdi, ne robežas  .. pat ne debesis var mūs šķirt.

ceturtdiena, 2015. gada 17. septembris

Pasaka. Vecmāmiņai.

Uz mirkli, bet no sirds - tieši šobrīd Tu esi mans draugs.  
Mīļais, spilven - Tu esi mans vienīgais draugs. 

Rīts, kad šķiet - nav iemesla, lai rāptos ārā no gultas - sen pelnītā, bet it kā nozagtā brīvdienā. 
Visi kaut kur skrien. Uz skolu. Uz darbu. Pie daktera. Uz tikšanos. No tikšanās. Uz autobusu. 
 Skrien skriešanas pēc. 
Nevienam - nav laika parunāties. Tā vienkārši - no sirds.  Apstāties. Atvērt acis. Sirdi. Ieelpot. 

Bet man ir ļoti labs draugs - papīra lapa. Liela vai maza - Tam nav nozīmes. Uz tās var zīmēt, gleznot - rakstīt vēstules.. Sev vai draugiem.  Tā neļauj aizmirst - pierakstītās lietas.  

Tā iedvesmo jauniem darbiem.   Un ja -  mājās ir beigušās baltās vai ne tik baltās lapas, nekas tās nevar aizvietot.  Un tieši šodien.. šodien man šķiet, ka ir īstā diena, lai sāktu visu no jauna . Sāktu visu no jaunas baltas, vai ne tik baltas lapas.

Un šodienu es sākšu ar vēstuli draugam. Kā sākumpunkts, kā pārsteigums, kā prieks.  Tas vienmēr ir labs iemesls , lai izkāptu no gultas. Uzrakstītu un nestu to uz pastu. 

Uz pastu ejot.. . Nekad īsti nevaru zināt, ko satiksi pa ceļam.  Peļķe! Tā arī ir man ļoti labs draugs un nekad nevar zināt – kad tā parādīsies, cik liela būs.. un kurā vietā es to satikšu.

Tās smiekli ir šļikatu – šļakatu, tik dzestri un līksmi, kad skrien tai cauri. 
Tā spēj apstādināt – visatrāko auto – vienā mirklī un sadusmot jebkuru, kurš nejauši tajā iekāpj.
Bet viņa ir mans draugs un es to vienmēr satieku ar smaidu.  
Tajā var nomazgāt rokas un ieraudzīt mākoņus, var peldināt saplūktos ziedus un no papīra uzveidotos kuģīšus.
Reizēm tā ir dubļaina – reizēm tik dzidra, kā Daugava saulainā, bezvēja dienā.
Un – pat ja līst visu dienu un no sirds - zini, ka peļķe būs visur. Vienmēr – tā ir pārsteigums! Reizēm labs, bet reizēm slapjš .

Bet vienu rītu gadā- tā mēdz pārsteigt vēl ļotāk par “slapjš”.
Tā ir pārklāta ar ledu. Kraukšķīgu un slidināties aicinošu. Peļķe aicina blēņoties.. vasarā vai ziemā.  Peļķe ir labākais blēņu draugs. Nevienam nestāstīs, kādu sadusmos, citu smīdinās, citam palīdzēs.  Bet satiekot peļķi - Rudenī uz ielas. Tā ir kā vēstule - Tev no drauga. Kā aicinājums doties uz mežu. 

 
 Uz mežu doties un posties, ģērbties - dienā, kad šķiet, ka nav bijis vērts līst ārā no gultas.. Gumijas zābaki, lakats, cepure, visērtākās bikses .. Mežš gaida  un vēro.
 Mežš ir labs draugs - tas vienmēr ir bijis turpat, kur iepriekš. Tas sagaida mani un es eju dziļāk tajā- pa to pašu taku, pa kuru gāja mana vecmāmiņa, kad iepazīstināja ar mežu.
 Bet Peļķē bij rakstīts, ka jāmeklē sēnes.. citi gan saka, ka šogad sēņu nav. Nav vērts doties uz mežu. Bet zini.. viņi melo, viņi reizēm nezin, ka - šodien ir tā diena, kad neredzi citu iemeslu, kāpec izrāpties no gūltas. Katram cilvēkam sava sēne mežā. Katram cilvēkam savas sēnes galvā.
Bet šīs uzreiz šķiet pazīstamas . Beka un Baravika.

Tālu mežā, pirms purva, pie vecās zvēru barotavas - dziļi zem papardēm.. pilnu grozu pielasīt izdodās - dienā, kad Peļķes visapkārt un šķiet nav neviena iemesla, lai izkāptu no gultas. 
 Un zini - es priecājos tik ļoti.. Par to, ka saņēmos un spilvena mīkstumam nepadevos savā ilgi pelnītajā brīvdienā.
 Un ejot gar purvu, nogriežoties pie vecās barotavas, pasakot Mežam paldies - par pilno grozu un draudzību mūžīgo.

Saīsinot ceļu caur brikšņiem- virzienā uz turieni - kur dzirdama gaiļa dziesma- .. izbrienot caur grāvi, pārejot pāri nokultajam kviešu laukam..  šķērsojot ceļu.. Tieši tur dzīvo mana deviņdesmit gadus vecā Vecmāmiņa.  Vairāk kā simts kilometru no Rīgas.. cauri simtiem peļķu.. cauri neskaitāmiem mežiem.. Viņa tur Meža vidū- viena dzīvo un gaida - Man šķita, ka es braucu sēņot, bet izrādās pie Viņas.  Jo Viņa ir mans draugs un rīt saņems manu vēstuli. Simts kilometrus no Rīgas. Jo varbūt Rīt būs tā diena, kad viņai šķitīs, ka nav iemesla celties. Viņa saņems vēstuli un pasmaidīs, viņa teiks "Kāpēc man raksti, ja es Tev neatbildēšu" .
Draugs nav tas, kur atbild uz vēstuli..
Draugs ir tas, kuram vēlies rakstīt - dienā, kad šķiet nav iemesla celties.
Turam - acis, ausis un sirdi vaļā!

PS- es savai vecmāmiņai sūtu bildes. Lai viņai nešķiet, ka ir jāatbild.
PSS- Paldies, Vecmāmiņ, ka vienmēr ļāvi kāpt peļķēs un doties uz mežu. Pat dziļi mežā.

ceturtdiena, 2014. gada 25. decembris

Pasaka. Būt svētkos. Kopā. un Rūķis.

Daudz agrāk par decembra steidzīgajām dienām..
Daudz klusāk par sirdspukstiem - Taviem un maniem..
- Kāds brīnumam tic..
- Kāds brīnumu rada.
Un pat , ja Tev šķiet, ka brīnumu nav..
Tie ir. Jo Tu esi.
Bet rūķis bij šogad šķiet bijis vēl čaklāks - kā pērnajā gadā. Pienāca ziema un pagrabā pēkšņi - pilni plaukti pilni ar gardumiem burkās.  Un pat ja uz burkas nav rakstīts Tavs vārds , šķiet - kāda ir Tava... tieši Tev gatavota.. jo viņš zin, kas garšo tieši Tev.
 Vējš gāž vai no kājām, bet aiz apkakles netiek un netiks... jo rūķis, tas vēl klusāk par ievārījumu vārīšanu ir uzadījis šalli tik pilnu ar labām domām. Tik silltu no rakstu rakstiem. Tik mīļu no mīlestības glāstiem, kā tikai rūķa rokas spēj..
 Ir vajadzīgs mirklis miera, lai izdomātu - kam šogad vēlies par rūķi kļūt.
Es esmu.
Tu esi.  Mēs esam svētkos kopā.
Es esmu Rūķis.
Tu esi Rūķis. Jau daudz agrāk par steidzīgām decembra dienām.jo mirkli nepietiek, lai dāvanu kādam īpašam - izdomātu un uzveidotu.
 Bet rūķis, kurš visu gadu ir smagi strādājis.. viņš decembra pēdējās dienās.., tajās dienās pirms svētkiem, kad nakts daudz garāka par dienu. Tas vakaros dzer tēju - pilnīgā mierā. Vaigos staro sārtums un acīs dzirksteļo noslēpums.
 Un svecīšu liesmiņas - kā kluss sabiedrotais - tik tik stalts .. un lepns par paveikto.
Bet rūķis, lai cik mierīgs  - Tas neguļ. Tas plāno, ka puzurus nakamgad pīs ... un bluķi vilks ap māju Saulgriežos un visu gadu par to lasīs un citiem prasīs, lai zinātu kā ... lai zinātu, ko.. - jo rūķis zin, ka - lai cik skaistu dāvanu viņš arī neuzveidotu.. Svētki ir sajūta, kad esam kopā. 
Bet šogad.. , vēl tikai šogad..  - viņš galdu klās ..

Mirdzošu un spožu.. Mīlestības pilnu. Ar ziediem - kuri auguši citās zemēs.  Ar tik daudz sveču liesmiņām, lai saules siltumu caur sirdi justu. 
 Un no noslēptām kastēm, tas dekorus mirdzošus vilks.., un pagalmu dekorēs - lukturiem, gaismiņām, virtenēm.. , lāpstu visur līdzi pa pagalmu vilks... - jo ja nu sāk snigt.. - ja nu tik ļoti, ka mājās atpakaļ nevar tikt.
 Un kad pagalms ir izrotāts..
 Un šķiet, ka neviena lentas krāsa nav īstā . Tad jāliek ir punkts.. un jāmeklē miers..
 Un reizēm ir pārsteigums liels, kad dāvanu maiss ir lielāks par egli, bet labāk... labāk, lai mazāks par čiekuru tas, bet no sirds.
 Un klusi ir jāizjūt ziemas prieks, caur meža biezoknī atrasto eglīti - sevī jāielaiž miers. Caur klusām sarunām - rotājot to... pasakot, skaļu  - paldies.
Par to, ka mēs esam - viens otram.
 Un daudz retāk  - par katru gadu, ir jāsaņem dāvana, lai sajustu - to pārsteiguma prieku. To īpašo sajūtu, ka dāvana ir tieši Tev, kā vismīļākais ievārijums pagrabā. Kurš šķiet uzradās tik klusi, it kā nemanot.
Un noticēt brīnumiem. Brīnumi ir - jo tos rada. Un noticēt - sev , ka iespējams viss... gan saņemt kaut reizi dzīvē.. vis skaistāko dāvanu, gan iemācīties būt vislabākajam rūķim... gan uzzināt, kā nosvinēt svētkus tā - lai mēs no sirds būtu kopā, kur acis  mirdz spožāk par veikalā nopirkto mirdzumu. Un sirds tik karsta no prieka, kā ugunskurs , bet smiekli un sarunas gardas, kā kopā vārītā zupa.