Par spīti dilles " Es gribu Tev līdz" - izvilku vello uz mitrās, krēslainās ielas un braucu - braukt. Tas ir tāds notikums - Būt mežā vienai, bez suņa, bez dilles. Un burtiski lidot pa takām ar tvistīgu mūziku uz ausīm un smaidīt līdz ausīm, par to cik ļoti patīkami ir jaunie vello rokturi. nekrīt nost. Un cik ļoti patīkami ir saprast, ka kaut kur prātā ir fails, kurš atceras - kur saknes. Krēsla tik viltīga, ka šilierējas koki, ne tikai saknes.. bet fails darbojas. Un tam nav nekāda sakara ar atmiņu. Un ripojot pa Biķernieku trasi - par spīti mūzikai un ātrumam dzirdu suņa nagus.. es pat skatos pār plecu - tīri refleksīvi.. - cik tālu viņa ir.. , viņas nav, viņa laukos, bet man liekas - ka viņa ir man līdzās un skrien kā vējš. Dzirdu kā viņa bremzē, palēnina gaitu.... bet noteikti viss manā zemapziņas meža failā.
Čīkstoši vello ar varavīksnes krāsas atstarotājiem. Un pirmo reizi - patiesi pirmo reizi tas elektrõniskais pulkstens pie Kīnõ studijas rādija nepareizu laiku. Varbūt pulksteņvīrs atvaļinājumā.
Un vēl braucot - es saplēsu savas mīļākās bikses, bet tas bij tā vērts.
Un vēl paldies Irai, ka viņa senumsen pastāstija par www.postcrossing.com ..Tā, kā man tagad pašai ir pastkartes - tad par godu tam reģistrējos un šodien izsūtijām savas pirmās pastkartes. Ziemeļamerika. Baltkrievija. Somija. Vācija. Nīderlande. Kaut kas sireāls. To - kurš to izdomājis. Visu cieņu! pat vēl vairāk!
