nakts vai diena.

Nu par to tradīciju, vai dabas māņticību.. Kādu stārķi ieraugi - tā vasaru pavadi.. Un pērnajā pavasarī - mans pirmais stārķis mani atstāja ar vaļēju, ēdošu muti. Pirmais stārķis.
 Zinu, ka ir cilvēki, kuri neatceras pirmā taureņa krāsu un nemeklē pirmās zaķskābenes un negaida stārķus. Bet es ticu. Man patīk gaidīt un es meklēju sev svarīgo .
Tad nu es zinu, ko nozīmē redzēt pirmo stārķi - tad kad vēl neviens cits to nav redzējis.. un nevis vienkārši redzēt, bet redzēt caur virtuves logu, caur kuru parasti var redzēt - NEKO.(izņemot tāl tālu kaimiņtantes mazdārziņa mājiņas jumtu ,caur plūmes kokiem un citiem krūmiem un egli ar vārnām galotnē, protams tas ir daudz, bet nekad nemainās) .
Nakts ar dienu sajukusi , bet tikai tāpēc, ka vairs nav svarīgi - vai ir diena , vai nakts - bet mēs visi esam kopā un mājās. Un mēs esam vairāk kā pirms nedēļas. Un pat ja, kāds teiks , ka dilli es neizlēju Ziemassvētku laimītēs.. un mazmazītiņo neatnesa man stārķis, Viņš no pasaules norises noteikti nesaprot neko .
Es vienkārši burtiski ticu visādiem brīnumiem, kuri pastāsta Tev kaut ko - pirms Tu pats to uzzini.
Paldies- stārķim.

Dille prasīja, lai izlasu - to, ko uzrakstīju.. , beigās viņa teica, lai uzrakstot ka - "jāsaka - Paldies, Dieviņam" , jo ilgi un dikti vēl pirms stārķa, dille vakaros Dieviņam lūdza - sev māsiņu. Un brīnumi notiek. Katrs tic saviem. Kaut vēl pirms uz pirkstiem skaitāmām dienām.. mēs nezinājām, ko tad mums tas stārķis ar Dieviņu sagādājis.
Paldies.