Čalojošā Līgatnes upe beidzot ir brīva no odiem.. Briežutis ieķeras matos un meža zemenes garšo pēc lietus. Un Rokijs peld.plunČājas. Mežā viņš izskatās pēc īsta suņa. īsta! nevis pēc Rokija... bet īsta suņa. Un viņš kaut ko sāk saprast no vāra "blakus" :) fantastika.. Ass un neass sukulenta kadrs. Neass. Dievinu, to - ka var tikai nojaust, kas stāv fõnā.
Izripināju savu mello draugu cauri visai Rīgai. Paripinājos pa trotuāru. pa ielu.. pa bruģi. Pasmaidīju par visām pazīstamajām sejām un mīļajām vietām. Smaidīju par satiksmes pārmaiņām.
Izripināju savu mello draugu cauri visai Rīgai. Paripinājos pa trotuāru. pa ielu.. pa bruģi. Pasmaidīju par visām pazīstamajām sejām un mīļajām vietām. Smaidīju par satiksmes pārmaiņām. Man nav savas draudzes un es neeju baznīcā, nekad neesmu sūzējusi grēkus - vai vienvārdsakot tas viss man ir svešs.. Es ticu Dievam, bet savādāk. bet reizēm.. - reizēm mēs tur esam. Un ir baznīcas, kurās prieks atgriezties. Prieks ieraudzīt mācītāju un prieks tur veikt darbu, tas viss prātā veido savādāku skatījumu. Viedokli par to visu. Visādas domas. Bet karsta liepziedu tēju nakts tumsā, ko atnesis pats mācītājs un saulains gala rezultāts patiesi ir smaida vērts, laripinātos atkal visai Rīgai cauri uz mājām..
Kristības. Krustvecāki.Katoļi. Luterāņi..Baznīca. Altāris.. Tas viss kaut ko nozīmē, bet ko..? Un kā, lai to visu saprot, ka pasaulē ir tik daudz ticību, tik daudz nosaukumu, tik daudz likumu.. cilvēku izdomātu. Kaut man šķiet, ka visi jau tic vienam un tam pašam.
Es ticu. Gan sev. gan Viņam. gan pasaulei. 
