trešdiena, 2012. gada 29. februāris

ne.jūtos.

 Pat ja es Tev pastāstu, kā es jūtos.
Ko es jūtu. Ko jūt citi.
Tā ir mana. mūsu klusā patiesība.
Noslēpums. Kā dialõgs starp diviem cilvēkiem.
Uzticēts. īsts.
Šķiet to sauc par draudzību.
 Un šodien man prātā radās jautājums- pašai sev. Par to patiesību. Vai tad cilvēki ir pelnījuši - patiesību, ja viņi to pārveido par ļoti sāpīgu nepatiesību.
Man nepatīk , ja mani izmanto. Bet tā šodien jūtos.  Izmantots mans laiks. Manas sajūtas. Mana patiesība. Mani noslēpumi. Mana patiesība pret kādu. Un kādam pret mani.
Un es savu dzīvi neesmu izdomājusi. Esmu dzīvojusi tieši pēc sajūtām. Un ja es- Jūs cienu un pat mīlu. Tad - lūdzu cienīt arī mani. Un man mīļos.
Un nerunāt - pat ja nav runāts.
Un ja ir ko teikt vai vaicāt - tad pavaicāt, un izdomāt - kuram, kas ir jāvaicā. Nu tā, lai būtu - abpusēja cieņa.

Paldies. jo tas sāp.