Starp debesīm un zemi...
vēl tuvāk saulei un daudz tuvāk ūdenim nekā citviet. Šķiet nostaigāti simtiem kilometru un ne tikai prātā, bet pa īstam. Daugava iesūkusies manās zandelēs vai sandelēs. Akmeņi un gliemeži noteikti paslēpti visās somās un kabatās.
Vārna ar knābi pieķērusies baznīcas torņa krusta spicei. Cīnās ar vēju. Nepadodās. Uzrāpjās. Vējš to nopūš, izpurina... bet viņa lidinās un virpuļo un atkal ar knābi - klikt. Un uzraušas augšā. Vajag objektīvu. Vārnām. Nez vai būtu spēks nest to visu līdz. Bet es nestu. Ja es tiku līdz savai atmiņu Daugavai, tad jau arī vilktu to līdz.
Plikas lelles uz skapja. Apkvēpušas, apputējušas. Bet te pat vien ir. Dažas no tām manas. Varbūt visas. Bet es noteikti ar tām pēdējā spēlējos.
Pīles pierod. Ceturtajā dienā tās pat uz ratiem neskatijās. Tās vienkārši baudīja duļķi. Bet vienu gan es nesaprotu. Ja ciematā uztaisa parku. Iekārto to. Sakārto to. Vai nebūtu jācenšas to skaistumu saglabāt. Aiz sevis novācot .. nevis visu nometot. Un manī ir slimīga tieksme ar tiem cilvēkiem parunāt.. , kāpēc - jādauza pudeles, jāmet bundžas & papīri.... un viss ko nevar apēst...
Man mācija gan skolā, gan mājās..., ka aiz sevīm "ballīte" ir jānokopj... , lai kur Tu būtu. Ne tikai lielajā talkā vienreiz gadā. Bet Gliemezim no tā ne silts - ne auksts. Tas lien. Pāri visam.
Un Laivu ostā... Koka laivas sapuvušas. Jauna paaudze nākusi vietā. Es gan gribētu koka. Vēl gribētu laipu. Koka.
Un tad paralēli tai pasaulei, kurā jaunieši aiz sevis nesavāc... ir "kanniņu" puikas ar pīckām rokās. Gan lieli, gan mazi, gan ar bārdu, gan bez. Visi pieklājīgi bez gala. Klusi. Sargā Daugavu.
Zīmēt punktus. Likt ciparus. Savilkt tos un uzrakstīt , kas tas ir. Tā ir spēle, lai cipari un burti kopā liktos pareizi. Kaut es vēl nobildēšu.. zīmējumu - kur es zīmēju stārķi, bet dille saskatīja māju:) tiec nu gudrs. galvenais , ka savilkts pareizi un uzrakstīts. Tik es domāju - ko citu.
Opim visādas puķes zied. Visādas. Ja viņš nav medībās .. tad viņu var atrast dārzā. Pie puķēm.
Un tad mēs tur sēžam. Dille apzīmē ābolu. Un ja kāds grib parunāt par dzīvi - esmu ar mieru. Tā ir tieši tik dažāda - Un daudz ko cilvēkam iemāca. Ja vien Tu esi ar mieru mācīties, nevis apvainoties uz to. Un ja vien Tu zini, ko Tu vēlies.
Visādi jauni objekti uzcelti Kokneses parkā. Tur kur divas varenas upes satiekas. Bet tā grāmata "Atmiņu Daugava" ir skaista un varena. Izlasiet par pļaujas svētkiem. Tas ir kas neticams. Vismaz manam prātam. Viss pārējais ar, ko tur var atrast. Bet Rīgā tā grāmata maksā - 17.xxLVL.. Kokneses pilsdrupās 12.00LVL ir starpība. Tieši tik , lai ar vilcienu aizbrauktu uz Koknesi izstaigātu to + aizietu līdz Likteņdārzam gar upi... un vēl atbrauktu atpakaļ.
Opis saka, ka man un lielajam brālim mīļākā nodarbe esot bijusi akmeņu mētāšana & vardītes. Šķiet, ka daļu no visa apguva arī dille.
Un es neatceros, ka ko tādu būtu taisījusi. Tas noteikti ir ļoti sen bijis. Bet stāv skapī bez putekļiem. Un man patīk! Gan tas, ka esmu to taisījusi, gan tas , ka tas tur mīt.
Lai žūst pēc peldes.
Bet mēs tikām atzītas par klusiem radījumiem. Klusiem. Nē.. nu bez jokiem.
Un Aijas tante ar kūkām un meža akniņām lutināja. Gardām. Viņa tik mīļi mūs uzņēma. Bet viņa saka, kā tad citādi, jo es tak atbraucu uz Mājām.
Valters teica, ka uz Koknesi mēs noteikti nevaram braukt, jo Daugava ir bīstama. Protams, ka viņam ir taisnība, bet viņa bīstama ir vēl vairāk - tāpēc, ka velk un velk mani pie sevis. Bet pēc būtības - dīķis ir tik pat bīstams kā upe. Visur jāievēro drošibas noteikumi. Bet man prieks, ka dillei no ūdens nav bail. No dziļa ūdens. No auksta ūdens. No asiem akmeņiem. No stāva krasta. No Daugavas.
Citiem protams atpūtas krēsls un vērošana.
Var jau būt, ka tikai daži mani saprastu. Varbūt, ka itin neviens. Bet lūk mana pieredze un dzīve ir tieši šāda. Tāpēc, ka es mācos - dzīvot. Ne pareizi. Ne nepareizi. Un arī mūsu vecāki mācās dzīvot. Mācās būt vecāki. Arī tad, kad Tu esi liels cilvēks un Tev jau ir savi bērni. Man tas bija prātam neaptverams piedzīvojums - būt ar meitām Koknesē.
Bet mana sapņu komanda noteikti nav klusa. Viņa ir viss, bet ne klusa.
Šī josta - ir labs pirkums.. Tā ļauj iegremdēties, tā ļauj peldēt un kustēties , gan uz vēdera- gan muguras. Tā nevar pārplīst, kā rinķis vai netur rokas nedabiski, kā uzvelkamie roku pūšļi.. par vestēm nerunājot.
Lelle no priekiem noteikti naktī dejo. Jo viņa ilgi gaidīja, lai atkal, kāds ar viņu spēlētos.
Burvīgs ceļojuma noslēgums Glāžšķūnim cauri braucot... Burvīgs. Es viņiem noteikti pastkastē iemetīšu bildes.
Un Rozītes tantei visgardākie bumbieri - vēl ar vien.
