dziesmu klade. EQUUS. sāļas sēnes.

 ...,bet zinu gan - kas man ienāk prātā dzirdot vārdu - zirgs.  No saviem krājumiem aiznesu Valteram porcelāna zirdziņus, ko "iekārt" stikla sveČturos.. ar tādu dzinn.. tie gan mirdzēja, gan skanēja..., bet pircējs nopirka bez zirgiem.  Kas kuram. Bet man patīk. 
 Ne jau man vienai krājumi - Ģipša adventi izvilka Valters no saviem.  Bet raspodiņi ..Es pirktu visus uz reiz un nestu prom! Ja vien mani kāds būtu uzaicinājis ciemos.

 Piekdienas Rītā es skaidri zināju, ka mans plāns ir burtiski "nīkuļot". Vai attiecīgi darīt jebko, lai galvā neskanētu baigais pulss un pulsēšana .., bet tad zvana Valters un saka " Uzmini - kas man zvanīja?" Un viss nonāk līdz tam, ka  Grūbes kungs ar savu bildēt piedāvājumu un izteicienu, ka vajag iziet no mājas un tad nīkulība zudīs miglā.. vai kaut kā tā.. + mana vēlme bildējot atpūsties no sevis.. izvērtās milzīgā "pulss galvā" un auss paslēpta zem bizes/cepurē..  iepazinos ar Armanda Grūbes "dizainfunkcionālomēbeļkolekciju"  "EQUUS" (no latīņu valodas, bet latviski =zirgs)

Tas galds/krēsls un garderõbe/lāde.. bez skrūvēm (enģi neskaitot) , bet saliekas kā konstruktõrs un izjaukt ar var (ja vajag) un būvēt atkal citu viet..

.. bet visādi citādi Armands ir labs galdnieks, jo viņš mums radīja miegu. Ok.. mums nē, bet man, jo citi jau "labi" gulēja arī pirms tam.. un vispār ir ļoti svarīgi , lai mēbeles taisa pozitīvs cilvēks.
Vējš. Vējš tik ļots, ka elektrība špudūc un ar lukturi lasot grāmatu domāju, vai kāds no lielajiem kokiem krītot uz mājas aizsniegtu mūsu jumtistabas matraci. iesmaidīju par sevi un lasīju tālāk grāmatu, ko esmu lasījusi vismaz reizes divdesmit. Rīts pienāca tik pat ātri, kā brauciens uz Rīgu.

 Hurmā dzīvo saule un aizmirsu ābolus paņemt no Līgatnes. Pāris mirkļi un saņemts zvans. Un man jau ir olas.āboli.sālītas sēnes. viss ar manas bērnības garšu, jo ja kāds cits dotu-  es neēstu sāļi rūgtas sēnes, kā cepumus.. kraukš- kraukš. un uzliekam vāciņu un paslēpjam ledusskapī. Pēc mirkļa atkal vāciņš nost. Kraukš- kraukš.. Bet dille saka , ka opim Leonam vēl gardāki āboli- kā Omei.. un es piekrītu. sarkani, kā pasakā.

 Un tās rozītes.., citi stāsta, ka viņi tās pārstāda dobē un aug.., bet mums tādas pieredzes nav.. jo sākumā viņa novīst tik ļoti , ka šķiet jāmet laukā, bet nogriezu kātus ..un izauga viss pa jaunam - nepilnā mēnesī... un jau divi pumpuri. Bet manām acīm tīkamie podiņi beidzot.. vēl tīkamākā cenā.. tik ļotā, lai nedomājot sistu tajos caurumus un taisītu skanošus podiņus eglītēm, bet egļu vēl nav.

 iešūt zvaniņus. Lampa. cepure. vai puķu - pods.  Bet vajag egli. Egli, kurā iekārt zvaniņus.

 Ziemassvētku liktens tāds nesaprotams.., jo Skultē tie vairs netiek svinēti.. un tad tā nesaprotami, bet es uzveidoju dziesmu grāmatu, lai tad , kad vajadzīga palīdzība vārdos...tad rokās turošais objekts palīdz skanēt, lai nav baisais klusums telpā...

 Kaut tas jau bija zvārguļu darbs, bet dziesmu kladei tak jāprot dziedāt... un tā prot. Es arī protu, ja vārdi priekšā..