Satraukuma dēļ divas dienas nelēju augus. Dille gan tos smidzināja. Bet šodien - šodien atradām brīnumu, ko var atrast un ieraudzīt tikai tad, ja lejot augus.. ar tiem parunājies, pakustini, paČubini.. , viņa saka, ka nemaz nepamanījusi. Bet šķiet, ka man atradums ir būtiskāks. Ziemas vidū ziedošs zirnis.un ne tikai viens.. Protams ziema nav, bet tomēr ir.
Kartupeļi ar krējumu = mans mīļākais ēdiens, kuru uzveidot nevajag prasmi. Kartupeļi ar mizu - Omes malkas krāsnī = manas mēles garšas kārpiņas nespēj rimties. Par zivīm un sēnēm- tagad nevaru neko teikt, nav sezõna:) un sapņot par to nevajag.. to vajag ēst tad, kad ir.
Man ir ļoti grūti - piespiest sevi nogaršot jaunas lietas.. izbaudīt dažādas garšas. Pirmajās reizēs man reti - kaut kas garšo. Bet patiesi ir pāris vietas Rīgā , kur man patīk. Un man garšo. Garšo - tik ļoti, ka ja pirmajā reizē es zupas šķīvi pastūmu Valteram. Tad otrajā reizē ēdu līdz pusei.. un Trešajā.. Tad es braucu ar domu , ka gribu tieši to zupu.. un ceturtajā.. ejot pa mežu es sapņoju par to- ka varētu apēst topinambūrkrēmzupu.. ar lazdu riekstiem un āboliem.. par dievīgo zandartu nerunājot. Jo Zivs man garšoja jau pirmajā reizē, kaut tā laikam bija bute un lai cik liels saldummīlis es būtu - saldais man garšo - Reti. Praktiski nekad. Uz pirkstiem skaitāmas lietas - ar baudu ēdu. Bet Tur.. ikreiz Bizē ar dzērvenēm un karamelizētiem riekstiem vai burkānkūkas drumslām, vai sazin ko tur samet.. mmm mm mmm... man garšo. Man garšo iekš "
Tam labam būs augt" .
Un kafija garda. Un pie letes sēdēt visforšāk, jo aiz tās rosās forši cilvēki. Nopietni!
Un man patīk, ka ir vieta, kur man patīk iet. Mēle aizved. Un tā ir vēl viena šī gada "mācīties" apņēmība - mācīties jaunas lietas gatavot, mācīties iet ēst ārpus mājas , mācīties atklāt jauno garšu pasaulē.
Bet garšaugi uz palodzes, kaut saules trūkums viņu krāsā redzams.. garšo labi. Gaiši zaļa dille garšo tā pat kā tumši zaļa.
Campanullas zvaniņi. Tos nedrīkst aizmirst laistīt. Nedrīkst!
Ar prožektõru sildu dilles un zirņus. Kreses salātus un bietes. Šķiet, ka reizēm pašiem zem tās siltās gaismas jāpalien. Jo istabā zem trijām segām.
Jautras ir zeķes, ja to adītāja ir Jautrīte vārdā, tagad jau sapņoju par mēteli ar šādiem spilgtiem rakstiem..
Un ja zābakos vai kurpēs nevar ievilkt vilnas zeķi - tad var ievilkt vilnas "purniņu / pirkstgalu" .. ak jēl.. cik svētīgs izgudrojums:) lai pirkstu gali man kurpēs nesalst. Vilnas zeķes ir viena no manām vājībām. Un , lai piedod Kurzemes kundzes Brīvdabas muzejā.. - esmu atradusi jaunu adītāju iekš Alūksnes. Jo manām pēdām vilnas zeķu sezõna nebeidzas nekad.
Kristīn, Kristīn - Tu taču tomēr esi no kādas citas Pasaku un Garšaugu Feju dimensijas:):) Vai arī no Jautro Zeķu Kolāžmeistarības pasaules? Paldies Tev, ka varu doties pie miera ar smaidu sejā:):)
AtbildētDzēstPievienojos trīs Pavāru restorāna slavas dziesmai un nožēloju, ka nebiju paķērusi fotokameru mūsu pusdienās, jo vēl tagad acupriekšā Sirmā 10 veidu zostīšu māksla uz sviestpapīra un kazas(paduses):) siera salāti... Drusku joprojām nožēla, ka netiku galā ar liellopa gaļas šķēlēm un kartupeli mundierī, taču laikam jau nebūtu citādi atradusi vietu tam superforšajam bezē cepumam, par ko raksti!...
AtbildētDzēstUn zeķes, kur zils ar lillā un dzeltenu satiekas - tādu dēļ kaut uz pašu ALūksni varētu braukt! :)
Kristīne - paldies par tiem zirņu ziediem - ja ne viss pārējais, tad vismaz tie jau nu noteikti pamudina mani jau rīt doties bērzu zaru meklējumos. Un sīpollakstu dzīšanā. Un, eh, lai iet - arī bieti iedēstīšu! Kaut ar pagājušā gad pavasarslāpēm šogadu ij nesalīdzināt...
Es vēl šodien par sniegputeni izpriecājos sniegu tīrīdama līdz iestigušajai mašīnai! :)