kabacis.

Skatos no visiem lenķiem - un ķirbi vai kabaci .. kadrā neatrodu. Bet tas tur ir.  

Un nav ko slēpt patiesību, vai ne? Lustra ir kabacis un māksla top mokās. Milzu. 

Aizver acis. Neskaties. Nerunā. Nedomā. Nekomentē. Un neskaties. Negaidi. Nedari. Dari. Aiznes. Nē. Uzliec. Novāc.  Un galvenais - neskaties. "Bet kā - Tev liekas - izskatās labi?" 

Un tie gājputni aiznes ziņu uz Dienvidiem.. , par klusiem sapņiem, par skaļām vēlmēm. Un kā, lai vēl skaļāk izsakās, ja ne parāda? 

Bet mokas - ir vien emõcijas , cilvēkam pašam pret sevi. Dialõgs ar savu fizisko un garīgo spēku, jo iztēle skrien tam visam pa priekšu. Un ne vienmēr viss notiek, tā kā iztēlots. 

Un katrs tās emõcijas izdzīvo savādāk. 

Bet man prieks. Neizsakāms, ka varu būt daļa no tā visa. No visa.
Un - Paldies.
Un es ticu, ka katram ir sapņi. Man burtiski žēl, ja kāds padodas pusceļā, lai tos piepildītu.. , arī es reizēm apstājos, ieciklējos, padodos. Apēdu kilogramiem šokolādes .. meklējot mieru un pareizās sajūtas.
Bet mirklī, kad esam mežā.. un mēs tur esam.. vai tā nav burvīga atbilde visam - it kā nepareizajam..? Visiem, kāpēc ir tieši tā?

Un pašā Rīgas vidū - šuj visskaistākās krievtautas princešu kleitas..  un manā iztēlē. Pat ne tikai svētkos.., bet arī ikdienā... meitenes staigātu ziedpilnās kleitās. Jo viņas zied. Ar vai bez ziediem...., bet  ar ziediem vēl vairāk.

Mīlas karogs piesliets un piesiets.  Un kosmosam visi mājieni doti.
Pus karaļvalsti par viņas sirdi. Kāds dotu.