par tirgu. Brīvdabas muzejā.

Tirgus mežā.
.. ar burvīgu enerģiju, jo patiesi vairums .. vismaz 95% lietas ir ar rokām darinātas.  Valters atstāstija dialooogu.., kur viena dāma  - māksliniecei vaicājusi - " Kur gan tās idejas filca mantām... tik skaistas viņa iegūstot?" .. un tā esot atbildējusi " Nu kā... atver google un tur viss ir" ..
un tā jau ir. Mēs visi iedvesmojamies no google. Bet tomēr man ir pārliecība, ka jārada ir arī pašiem. Lai kādam citam būtu ko iegooglēt..
Bet sākums protams visam ir - krājkases šķaidīšana. Un ne man āmurs jāmeklē,ne dvielī jātin,  ne jāstāsta, kas jādara.... es tik spēju ķert pledu un likt zem dvieļa, lai grīdā caurums nav...

dillei Krājkasē sakrātais + nauda par veco velosipēdu, ko Ome notirgoja = pārlaimīgs bērns ar 45.00LVL makā..  un tā ir milzu nauda esot gadatirgū.
Saadīts. sašūts. sazāģēts. sakrāsots. sapīts. sakārtots. gaida - kādu, kurš pamanīs.
Bet ir lietas, kuras nevis pamani, bet meklē..  Balerīnzaķuražotni, kur dille gadu atpakaļ iztērēja savus pirmos krātos latus.
Un ir.  Un tā - tā iedvesma apmainās. Mums prieks par zaķiem, kuri dejo baletu un mēs tos ejam meklēt...., bet pati zaķu Māte Ieva izrādās lasa mūsu blogu. Un dille tiek pie sava kārotā bēbju zaķa pa pliku velti. Traks var palikt. Bet nevar nesmaidīt.

Jā un ir jāmāk radīt lietas. Tieši tik vienkāršas, lai būtu iedvesma spēlēties. Balet zaķim svārki. Balet bēbim - kūniņa. Bet lūk , kur iegādāt bez 1x gadā gadatirgū - uzprasīt aizmirsu, un draudzene google uz atslēgas vārdiem " Ieva. cik jauks. zaķis. balerīnzaķis" neko nedod.

Un vienā kalnā - tieši pretī baletzaķiem . Dundura kungs no koka saveidojis tik pat vienkāršas un vērtīgas lietas no koka. Un stāv tur koka rati. Nē... es zinu, ka mājās ir viena koka kaste uz riteņiem. Un otri rati, kuri tur 100kg.., bet es gribu tieši koka ratus, tik dzīvus un vienkāršus un mīļus. Lai var vizināt. Māsa māsu. Un ,lai pēc gadiem var nolikt pagraba bēniņos mazbērniem...

Vilkām visi. Gan dille, gan Ome, gan es, gan Valters.. Labi rati. Īsti.

Lapsa. Vaļiniece savā teltī - ražo arī Lapsas. Tās, kuras ap kaklu var likt, lai nesalst .

Tajā kalnā, kur parasti tirgus beidzas -Normunds Lanģis atkal sacepis dievīgus traukus. Tiku pie mazmazītiņām glāzītēm- vāzītēm. Lielām nē... jo mans skapis patiesi nav bezgalīgs.  Un jāsadauza vēl tās iepriekšējā gada glāzes līdz galam. Bet jā man patīk. Keramika tonī, kuri ir netoņi. 

Tad nu teicu, ka plīst trauki (kas man liekas loģiski.. ne tāpēc, ka sūdzētos)... tiku pie glāzītēm, kuras noteikti neplīsīs.  Traks var palikt. Atkal dāvāna.

Manis izvēlētās.

Man uzdāvātās.

Ejam tālāk. Kad pirms gadiem meklēju - kādu, kurš varētu man uztaisīt somu (no ādas) kā koferi..., nebija viegli..  Lūk - google bija pilnīgi tukša. Nevienu meistaru man nedeva. Izņemot Kāpiņas kundzi, kura caur e-pastu pasūtijumu pieņemt negribēja pamatojoties uz izmēriem un fotogrāfiju. Pagājušo gad atradu tirgū Jāni Ķiti. Paldies - viņa veidotā soma kalpo labi un kalpos mūžīgi.  Man patīk mūžīgas lietas. Jo es ar tām iedraudzējos uzreiz.. un tad man svarīgi, lai viņas man līdzās būtu ilgi.  Un vēl man ir svarīgi, ka tā ir ražota Te. Latvijā.  Tāda sajūta - laba .

Tad šī gada atklājums ir Liene Eltermane. Patīk.  gan mezgliņš, gan pogas. gan toņi. Citām virsū gan bija uzspiesti kaut kādi raksti. Bet arī šī māksliniece rada vienkāršas un skaistas lietas.

Josta. Kāpēc tāda vajadzīga - nezinu, bet viņš grib.  Jau tik ļoti sen grib. Un Ziedonis Āboliņš Kuldīgā tādas arī auž, bet galu sapin sieva. Tai lietai ir stāsts. Un ir patīkami, ja pārdod lietu - izstāstot mazu stāstu. Pus teikuma garumā. 

Un karavāna iet tālāk.
Odi. Saule. un celšanās , kad pulkstens vēl nebija seši. Īsta gadatirgus diena.  un Josta jāpērkot esot , lai var līdz mājām visu aizvest.

Lapsa galvā.

Un par visu jau nemaz nevar uzrakstīt. Un visur arī nemaz neizstaigājām.. Piemēram par restaurēto plauktiņu - neko nezinu , bet man patīk.. tai vietā bij tik daudz pircēju, ka stāstam laika nebij. Pat jautājumiem.   Un meitene, kura pārdeva cimdus - ar bez stāsta.. palaida cimdus. Bet tie  skaisti - pēc pievienotās zīmītes secinu, ka tos adījusi Lāsma. Man tie atgādina miglainus, puteņainus ziemas rītus. Dēļ toņu pārejām un pelēkā. Un es jau zinu, kam tos dāvināt. Un par Ķenguru ar bēbi kabatā.. un par Bē piespraudi..., krāt ir prieks. Ja tirgus ir pilns ar priecīgām lietām.

Un rotaļās ar Lielvārdes jostu var doties.

Paldies par iedvesmu - tirgū. Makā tukšums. Laime sirdī. Sievišķīga bez gala. PS - sestdienas dienā/vakarā "pazaudēju" tālruni. Nez vai tas ir sievišķīgi. Bet sajūta dīvaina, ka kāds kaut kur - šķirsta manis bildētos telefonkadrus, lasa man rakstītās īsziņas..vai kaut kā tā.

Bet nu radam paši, lai ir.