Siltumnīca.

Tāds logs. Pašā galvaspilsētas vidū. Ļots.  

Reizēm ir ceļš ,pa kuru ir ieplānots iet. Bet patiesībā ejam citu. Tīri dabiski. Reizēm mēs vienkārši ejam, bet reizēm ejam ar acīm vaļā un tad redzam burvīgas lietas. Šorīt skrienot pa mežu - satiku vardi. Un es to nebūtu satikusi, ja būtu skrējusi kopā ar Rokiju. Bet es gribēju skriet ar viņu, viņš gribēja skriet ar mani, bet es aizgulējos un Ome bij aizgājusi uz mežu ar visiem suņiem un es sešos no rīta tumsiņā viņu nevarēju atrast, jo viņa bija nogriezusies pa citu taku , jo domāja - ka šorīt neskriešu, ja jau ..  Bet es skrēju un runāju ar sevi, ka pat ja bez suņa mežā ir baisi, man nav ne no kā jābaidās. Un tiešām man patīk skriet ar suni, jo viņš ir manas acis. Kaut Rega vairs nevar un negrib skriet - es skrienot viņu domās redzu ikreiz, kā viņa būtu paņēmusi to līkumu, vai pa kuru taku nogriezusies, cik dziļu ezerā iebridusi un cik skaļi pierējusi mežu.  Rokijs nemaz neskrien ar mani. Viņš skrien savas takas, kaut kur netālu no manis. Man patīk. 

Bet par šīm dāmam nevar nesmieties.

Uz palodzēm patiesi - aug vai neaug. Kaut kas arī neaug. Sīpoli pirmo reizi neaug. Nav īstie sīpoli, bet kā tas vispār ir iespējams?

Skapītis. Es bieži siroju pa i-neta dzīlēm meklējot mēbeles, skatoties un pētot. A ja nu kaut kur kaut kas iepatīkās. Un tad Sen- sen.. biju ieraudzījusi Art deco stila skapīti ar spoguli.., viņš gan sludinājumā bija bez spoguļa un šādiem jaukiem puļķīšiem.., bet tas šķita vareni dārgs un naudas tam tiešām bija žēl. Gāja gadi. Nepārspīlēju. Un sludinājums vēl ar vien stāvēja. Kā tas vispar ir iespējams? Uzrakstīju Onkulim. Un ir.. Tas skapītis gaidīja mani. Viņu gan Gustavs uzpucēja un uzlika spoguli .. Skaists. Tik apaļš + milzīgs un miniatūrs vienalicīgi.

Man garšo gaļa, bet es to vairs neēdu. Zivi gan ēdu, bet reizēm sapņoju par desu. Vienkārši desu. Bet es gaļu vairs neēdu.

Pavasaris smaržo pēc mitriem dubļiem, kuri iesūcas Tevī caur zābakiem... gar biksi uz augšu. Un man patīk tās krāsas, kuras ir pirms Pavasara. Pelēks. Daudz pelēkā.

Un akmeņus var viegli atrast.

Nomazgāt:)

Un man patīk brīvdienas, kad mēs vienkārši esam. Esam visi viens ar otru. Mācamies viens no otra. Grāvis un tiltiņš. Tiltiņš, kura konstrukcija ir stabila, bet pa virsu pāris sapuvušu dēļu. Domāju, ka dille nobīsies un neies, bet viņa dodas  - bez iedrošināšanas , ar prātīgu apziņu liekot kājas tikai uz drošajām vietām. 

Un ja man ir bail no augstuma .. un agrāk likās, ka viņai arī. Bet- nē. Augšā bija atstājot mani zemē. Un es katru reizi aizmirstu, ka viņai nav bail no augstuma. Tikai man.

Kaut es jau kāptu, bet ja man neviens neliek to darīt?

Ģertrūdes ielas kaimiņu romantika.

Un pašmāju romantika. Mīļojās un spēlējās.

Starta ielā bij mans pirmais taurenis. Raibs.

Bet brīvdienu stāsts uz pastkartes ir burvīgs. Medību torņus vajag celt - nevis lai ietu medībās, bet pārgājienos ar bērniem.

Zaļo. Viss.

Pirmos stārķus redzēju - sēžam un stāvam ligzdā. Pupiņas dīgst līdzīgi stārķu tēliem.

Bet Vizbuļ-pulksteņi - iedvesmo. Nu mani.  Kaut nemaz nav laika realizēt visas iedvesmas. Bet gan jau.

 Manos laukos kādreiz bija smaga - smaga tējkanna, bet Ome vairs to nevarēja pacelt.. un tagad ir viegla un spilgta. Tik nepierasti.

Un tie medību torņi ir dažādi. Šajā ir pat elektrība ievilkta.

Šo ziediņu sauc par Cīrulīti. Es nezināju. Es tiešām nezināju... Bet kā tad to vispār var nezināt? Nu nezinu. Zināju , bet nezināju.

Siltumnīca, kā birojs. Nu Tur pagaidām noteikti nav silti, jo "lakstos" nosēžot visu dienu es vakarā nejūtu kājas vai sevi, bet nu tā nu tas ir, es to pieņemu kā faktu un izklāšu siltumnīcā tepiķi. Kāds cits jau sapņo par sildītāju, bet nu nez vai...

Un mazais florists. Kādu mirkli viņa it nemaz negribēja doties uz tirgotavu. Tagad ar prieku.

Un ziniet - kā ir ar tiem sapņiem? Es vienmēr esmu gribējusi siltumnīcu, bet nekad nebiju domājusi, ka tā būs tik ļoti ziedošā vietā. Un var audzēt siltumnīcā.. un var arī neravēt. Tieši kā priekš manis.
Bet nu.. kā, lai To pasaka. Ir jāsapņo,jāgrib, jāstrādā, jādara...  . Un jātic sev. Un citiem.