Te.

Nu par to, ka mīlestības nevar būt par daudz.. Kraut gan kaudzē nevajag, bet varbūt vajag.. pamazītiņam. 

 Ir lietas, ko es redzu citādi. Tos sīkumus - īpašos sīkumus. Kad dille vārda dienā saņem "Izkrāso pati" lapu no manas draudzenes.. viņas brālēns saka, ka dāvanā ir tikai papīrs. Bet dile guļ uz grīdas un cenšas aizpildīt laukumus, cīnās pati ar sevi, bet krāso un man šķiet tik neticami skaisti. Un esmu pārliecināta, ka ik mirklis, kuru veltam sev mīļu cilvēku bērniem.. lai gatavotu dāvanas, nu tādas vai šitādas, bet citādākas - kaut ko pa visam citu, kaut ko tādu, ko neviens veikals nesaka, ka tieši tas Tev ir jāpērk. Tas veido pasaulīgo prāta šūnu bērna prātā. Ka pasauli veido Tu.  Un tik grūti ir izkrāsot lielu laukumu..Ne tikai mazam cilvēkam, bet arī lielam. To dzīvi izkrāsot tā, lai pašam patiktu.

 Un tad, kad liekas - ka laiks ir sadalīts pa minūtēm. Atrodas vēl pāris minūtes - lai sašūtu kopā galda segumu. Un es mīlu Tirgu! Pat ja veselu gadu tās mežģīnes dzīvoja pa darbistabu bez darba. Un pat ja krāsas šķiet nesavietojamas. Tik ļoti patīk.

 Arī statīvs sapucēts. Kleitā!

 Un pēdējais laiks apēst gurķīšus. Man patīk svinēt pagalmā, klusus sarunu un tikšanās prieka svētkus.

 Un šī bilde būs pastkarte. Tur noteikti ir vairāki stāsti. Kā tur īsti bijis. Bet mīlestība atrod ceļu pat tad, ja logu aizkrāso..

 Un pat, ja visiem šķiet, ka  pats svarīgākais ir - skaisti nopļauts mauriņš.. un katrs otrais uzprasa "Kāpēc nav nopļauts? " un kaimiņš pār sētu apskatās "Vēl ar vien nav nopļauts" .. Tas pieneņpūku prieks ir neaprakstāms.

 Tējot.

 Un noliktavā stundas skrien nemanot.

 Un mirklī, kad Gustavs uzdzied kādu meldiņu - es patiesi aizmirstu dusmas par to "jauniešu slinkumu mūsdienās" ..

 Sildīties smiltīs. Nu ir.. ir Jūrā kaut kāds spēks. Smiltīs maģija. Bet man tiešām patīk Jūra, kad tur ir tieši tik vēss, lai būtu - neviens cilvēks, tikai mēs.

 Un gada laikā viena Jūrmala spēj izmainīties līdz nepazīšanai. Ja skatās caur bildēm. Pilnīgi cita vieta. Pilnīgi cita Gauja.

 Un šis ir uzskatāms kadrs par to, ka banāni jāņem līdz - ne tikai atbilstošā daudzumā - bērnu skaitam, bet arī vīriešu un bērnu skaitam! Jo pārgājiens prasa daudz enerģijas no visiem.

 Lieliskās Gaujas takas. Ideālas! Skriešanai vispār..

 Par to gaistošo prieku. Bet viņas ziedēs atkal. Es to zinu un tam ticu.

Apstājamies pie sludinājuma staba un skatamies vai nav kās sludinājums par "iznomā māju uz vasaru" (mēs meklējam kādu vasaras mitekli tālāk no pilsētas tuvāk pie jūras vai kāda ūdeņa) jo lauku vairs nav..   Ozoliņš skatoties uz sludinājumu prasa " Un ko tur pārdod?" .. Es nevaru nesmieties. Bet runā viņš lieliski! 

Tad nu.. ejam pret vēju - kraujam savas sapņu zvaigznes kaudzē.. stiepjam līdzi ! 

Es vispār šo ierakstu - saņēmos uzrakstīt savā darba laikā, jo satiku šodien Plūmīti. Un Nu jāraksta biežāk, jo man par spīti darbiem un bērniem un pasaulei. Paldies - blogpasaule, ka Tu esi. Jo man ļooooti patīk visi cilvēki, kurus esmu iepazinusi - Te.