Pasaka. Būt svētkos. Kopā. un Rūķis.

Daudz agrāk par decembra steidzīgajām dienām..
Daudz klusāk par sirdspukstiem - Taviem un maniem..
- Kāds brīnumam tic..
- Kāds brīnumu rada.
Un pat , ja Tev šķiet, ka brīnumu nav..
Tie ir. Jo Tu esi.
Bet rūķis bij šogad šķiet bijis vēl čaklāks - kā pērnajā gadā. Pienāca ziema un pagrabā pēkšņi - pilni plaukti pilni ar gardumiem burkās.  Un pat ja uz burkas nav rakstīts Tavs vārds , šķiet - kāda ir Tava... tieši Tev gatavota.. jo viņš zin, kas garšo tieši Tev.

 Vējš gāž vai no kājām, bet aiz apkakles netiek un netiks... jo rūķis, tas vēl klusāk par ievārījumu vārīšanu ir uzadījis šalli tik pilnu ar labām domām. Tik silltu no rakstu rakstiem. Tik mīļu no mīlestības glāstiem, kā tikai rūķa rokas spēj..

 Ir vajadzīgs mirklis miera, lai izdomātu - kam šogad vēlies par rūķi kļūt.
Es esmu.
Tu esi.  Mēs esam svētkos kopā.
Es esmu Rūķis.
Tu esi Rūķis. Jau daudz agrāk par steidzīgām decembra dienām.jo mirkli nepietiek, lai dāvanu kādam īpašam - izdomātu un uzveidotu.

 Bet rūķis, kurš visu gadu ir smagi strādājis.. viņš decembra pēdējās dienās.., tajās dienās pirms svētkiem, kad nakts daudz garāka par dienu. Tas vakaros dzer tēju - pilnīgā mierā. Vaigos staro sārtums un acīs dzirksteļo noslēpums.

 Un svecīšu liesmiņas - kā kluss sabiedrotais - tik tik stalts .. un lepns par paveikto.

Bet rūķis, lai cik mierīgs  - Tas neguļ. Tas plāno, ka puzurus nakamgad pīs ... un bluķi vilks ap māju Saulgriežos un visu gadu par to lasīs un citiem prasīs, lai zinātu kā ... lai zinātu, ko.. - jo rūķis zin, ka - lai cik skaistu dāvanu viņš arī neuzveidotu.. Svētki ir sajūta, kad esam kopā. 

Bet šogad.. , vēl tikai šogad..  - viņš galdu klās ..

Mirdzošu un spožu.. Mīlestības pilnu. Ar ziediem - kuri auguši citās zemēs.  Ar tik daudz sveču liesmiņām, lai saules siltumu caur sirdi justu. 

 Un no noslēptām kastēm, tas dekorus mirdzošus vilks.., un pagalmu dekorēs - lukturiem, gaismiņām, virtenēm.. , lāpstu visur līdzi pa pagalmu vilks... - jo ja nu sāk snigt.. - ja nu tik ļoti, ka mājās atpakaļ nevar tikt.

 Un kad pagalms ir izrotāts..

 Un šķiet, ka neviena lentas krāsa nav īstā . Tad jāliek ir punkts.. un jāmeklē miers..

 Un reizēm ir pārsteigums liels, kad dāvanu maiss ir lielāks par egli, bet labāk... labāk, lai mazāks par čiekuru tas, bet no sirds.

 Un klusi ir jāizjūt ziemas prieks, caur meža biezoknī atrasto eglīti - sevī jāielaiž miers. Caur klusām sarunām - rotājot to... pasakot, skaļu  - paldies.
Par to, ka mēs esam - viens otram.

 Un daudz retāk  - par katru gadu, ir jāsaņem dāvana, lai sajustu - to pārsteiguma prieku. To īpašo sajūtu, ka dāvana ir tieši Tev, kā vismīļākais ievārijums pagrabā. Kurš šķiet uzradās tik klusi, it kā nemanot.

Un noticēt brīnumiem. Brīnumi ir - jo tos rada. Un noticēt - sev , ka iespējams viss... gan saņemt kaut reizi dzīvē.. vis skaistāko dāvanu, gan iemācīties būt vislabākajam rūķim... gan uzzināt, kā nosvinēt svētkus tā - lai mēs no sirds būtu kopā, kur acis  mirdz spožāk par veikalā nopirkto mirdzumu. Un sirds tik karsta no prieka, kā ugunskurs , bet smiekli un sarunas gardas, kā kopā vārītā zupa.