Pasaka. Vecmāmiņai.

Uz mirkli, bet no sirds - tieši šobrīd Tu esi mans draugs.  

Mīļais, spilven - Tu esi mans vienīgais draugs. 

Rīts, kad šķiet - nav iemesla, lai rāptos ārā no gultas - sen pelnītā, bet it kā nozagtā brīvdienā. 

Visi kaut kur skrien. Uz skolu. Uz darbu. Pie daktera. Uz tikšanos. No tikšanās. Uz autobusu. 

 Skrien skriešanas pēc. 

Nevienam - nav laika parunāties. Tā vienkārši - no sirds.  Apstāties. Atvērt acis. Sirdi. Ieelpot. 

Bet man ir ļoti labs draugs - papīra lapa. Liela vai maza - Tam nav nozīmes. Uz tās var zīmēt, gleznot - rakstīt vēstules.. Sev vai draugiem.  Tā neļauj aizmirst - pierakstītās lietas.  

Tā iedvesmo jauniem darbiem.   Un ja -  mājās ir beigušās baltās vai ne tik baltās lapas, nekas tās nevar aizvietot.  Un tieši šodien.. šodien man šķiet, ka ir īstā diena, lai sāktu visu no jauna . Sāktu visu no jaunas baltas, vai ne tik baltas lapas.

Un šodienu es sākšu ar vēstuli draugam. Kā sākumpunkts, kā pārsteigums, kā prieks.  Tas vienmēr ir labs iemesls , lai izkāptu no gultas. Uzrakstītu un nestu to uz pastu. 

Uz pastu ejot.. . Nekad īsti nevaru zināt, ko satiksi pa ceļam.  Peļķe! Tā arī ir man ļoti labs draugs un nekad nevar zināt – kad tā parādīsies, cik liela būs.. un kurā vietā es to satikšu.

Tās smiekli ir šļikatu – šļakatu, tik dzestri un līksmi, kad skrien tai cauri. 

Tā spēj apstādināt – visatrāko auto – vienā mirklī un sadusmot jebkuru, kurš nejauši tajā iekāpj.

Bet viņa ir mans draugs un es to vienmēr satieku ar smaidu.  

Tajā var nomazgāt rokas un ieraudzīt mākoņus, var peldināt saplūktos ziedus un no papīra uzveidotos kuģīšus.

Reizēm tā ir dubļaina – reizēm tik dzidra, kā Daugava saulainā, bezvēja dienā.

Un – pat ja līst visu dienu un no sirds - zini, ka peļķe būs visur. Vienmēr – tā ir pārsteigums! Reizēm labs, bet reizēm slapjš .

Bet vienu rītu gadā- tā mēdz pārsteigt vēl ļotāk par “slapjš”.

Tā ir pārklāta ar ledu. Kraukšķīgu un slidināties aicinošu. Peļķe aicina blēņoties.. vasarā vai ziemā.  Peļķe ir labākais blēņu draugs. Nevienam nestāstīs, kādu sadusmos, citu smīdinās, citam palīdzēs.  Bet satiekot peļķi - Rudenī uz ielas. Tā ir kā vēstule - Tev no drauga. Kā aicinājums doties uz mežu. 

 

 Uz mežu doties un posties, ģērbties - dienā, kad šķiet, ka nav bijis vērts līst ārā no gultas.. Gumijas zābaki, lakats, cepure, visērtākās bikses .. Mežš gaida  un vēro.

 Mežš ir labs draugs - tas vienmēr ir bijis turpat, kur iepriekš. Tas sagaida mani un es eju dziļāk tajā- pa to pašu taku, pa kuru gāja mana vecmāmiņa, kad iepazīstināja ar mežu.

 Bet Peļķē bij rakstīts, ka jāmeklē sēnes.. citi gan saka, ka šogad sēņu nav. Nav vērts doties uz mežu. Bet zini.. viņi melo, viņi reizēm nezin, ka - šodien ir tā diena, kad neredzi citu iemeslu, kāpec izrāpties no gūltas. Katram cilvēkam sava sēne mežā. Katram cilvēkam savas sēnes galvā.

Bet šīs uzreiz šķiet pazīstamas . Beka un Baravika.

Tālu mežā, pirms purva, pie vecās zvēru barotavas - dziļi zem papardēm.. pilnu grozu pielasīt izdodās - dienā, kad Peļķes visapkārt un šķiet nav neviena iemesla, lai izkāptu no gultas. 

 Un zini - es priecājos tik ļoti.. Par to, ka saņēmos un spilvena mīkstumam nepadevos savā ilgi pelnītajā brīvdienā.

 Un ejot gar purvu, nogriežoties pie vecās barotavas, pasakot Mežam paldies - par pilno grozu un draudzību mūžīgo.

Saīsinot ceļu caur brikšņiem- virzienā uz turieni - kur dzirdama gaiļa dziesma- .. izbrienot caur grāvi, pārejot pāri nokultajam kviešu laukam..  šķērsojot ceļu.. Tieši tur dzīvo mana deviņdesmit gadus vecā Vecmāmiņa.  Vairāk kā simts kilometru no Rīgas.. cauri simtiem peļķu.. cauri neskaitāmiem mežiem.. Viņa tur Meža vidū- viena dzīvo un gaida - Man šķita, ka es braucu sēņot, bet izrādās pie Viņas.  Jo Viņa ir mans draugs un rīt saņems manu vēstuli. Simts kilometrus no Rīgas. Jo varbūt Rīt būs tā diena, kad viņai šķitīs, ka nav iemesla celties. Viņa saņems vēstuli un pasmaidīs, viņa teiks "Kāpēc man raksti, ja es Tev neatbildēšu" .
Draugs nav tas, kur atbild uz vēstuli..
Draugs ir tas, kuram vēlies rakstīt - dienā, kad šķiet nav iemesla celties.
Turam - acis, ausis un sirdi vaļā!

PS- es savai vecmāmiņai sūtu bildes. Lai viņai nešķiet, ka ir jāatbild.
PSS- Paldies, Vecmāmiņ, ka vienmēr ļāvi kāpt peļķēs un doties uz mežu. Pat dziļi mežā.