Līgo un Daugavas maliņa.

Tradīciju nav. Meklējam un veidojam tās. Bet visļotāk - mums vienkārši patīk būt visiem kopā.. darot jebko.. bet tā vai citādi tam jābūt kaut kam izjusti vienkāršam un saprotamam..

Man - maijs bija ļoti skumjš. Viss pavasaris tāds bija.. gan man pašai, gan dēļ tā, ka audžutēvs bija slims un dakteres pavēstītais, ka Tas vienkārši ir laika jautājums.  Viņš mani audzināja, kopš bērnības.. man bija tikai 5 gadi, kad - no mums tapa neizprotama komanda. Viņš bija mans Tētis un es viņa meita. Un ļoti reti cilvēki saprot, cik ļoti kāds it kā svešs varbūt vairāk Tētis, kā īstais Tētis..  Nu īstāks par īstu.   Un ticiet man.. mani audzināt bija gan grūti , gan viegli. Jo es darīju visu pa savam..un tiku audzināta - stingrā brīvībā.  Bet lai arī kā..  - es nevienu nekad neesmu dzīvē saukusi par Tēti. Īstais tētis negribēja, lai viņu tā sauc.. bet audžutēvu saucu vārdā, jo kad vienubrīdi viņu saucu par papa - ļeon .., tad vecmamma aizrādija, ka man esot pašai savs Tētis un audžutēvu tā saukt nedrīkst..... Tādu vārdu es neesmu lietojusi, bet tad kad piedzima dille un sāka augt.... es audžutēvam uzrakstīju vēstuli, jo mēs vairs tik bieži netikāmies, .. un tāpēc, ka man vienkārši patīk rakstīt un tā izteikties ir vieglāk.. Un pateicu - Paldies! Par Rītausmām , ziemām un vasarām.. un bērnību ... un par to, ka viņš ir mans Tētis un Opis manai meitai.. tagad jau meitām.. un To, ka viņš ir ļoti svarīgs man un viņu ļoti mīlu. 

Bet nu skaidrs ir viens - vecāki bērniem dod drošību vai apziņu ,ka Tu esi... vismaz man tā šķiet. Man tā apziņa vienmēr ir svārstijusies.. un svārstās..

Bet audžutēvs man nomirstot uzdāvināja apziņu, ka es tiešām esmu bijusi, ka es to visu neesmu izfantazējusi, vai izdomājusi - nu to, ka mēs esam bijuši - lieliska komanda.  Jo viņš man uzdāvināja pašai savu Daugavu.  Pašai savu paradīzes stūrīti - Daugavas malā. 

Un - man viņa nereāli pietrūkst, jo es gribētu , lai viņš to visu redz.. sēž Daugavas malā uz akmeņiem un pīpē un vēro, kā meitenes peldas un kā brauc ar laivu, un kā mēs supojam..   

 Un jā.. es vispār biju tik skumja, ka  Ozoliņš man uzdāvināja tos ūdens dēļus. Tas ir tā, lai nav jāsēž un jāraud uz akmeņiem. Bet var paraudāt slīdot pa ūdens virsmu. Divas reizes šogad man ir uzdāvināta Daugava.

Un Helga nudien - par brīnumu piekrita uzvilkt vesti, lai mēs varētu doties skatīties ugunskurus.. - jo Daugavas malā to ir daudz .. Līgo vakarā..

Spilveni, Segas.. džemperi.. ēdieni.. - un galvenais veste! un pret odiem appūsties.. un ceļojums var sākties..

un Kad bērniem pietrūkst spēka airēt, jo lai lupinātu zirņus - vajag divas rokas, lai airētu ar..:)

Un kad paēd - tad atkal var airēt.. un nereāli skaisti Līgo svētki. Mierīgi un pa īstam mūsu.

Ugunskurs - Daugavas vidū... Un laivā iemigusi Helga un dille, kura dziesmu dzied, un Daugava Tik mierīga. TIk mierīga.

Un pat ja man ļoti patīk Koknese - viņiem tā pa mazam solītim, pa mazam Daugavas Litriņam ir tikai vēl jāiemīl..  Un reizēm tik ļoti bail, ja viņiem nepatiks..

Bet Koknese rāda ko var.. Nu traks var palikt, cik skaisti vispār var būt..  un paldies - visiem , - kuri ugunskurus rādija..

Muzeju nakts.

Un bija vēl mēness.. Liels kā bumba.. Tik maģisks..

Bet pieairējot pie baznīcas.. - Ozoliņš man prasa.. vai šādu baznīcu esmu redzējusi un vai tāds kadrs man jau ir.. Nu tik skaista tā naktī.. uz melnā fona.. tik klusa. - Nu nekad es tādu nebiju redzējusi. 

Mēness..