pastkartes.

Lecot lekt.  Un patiesībā viņa pati sevi nedzird, kad ilgu laiku tēti nav redzējusi, runā,ņurkās un uzvedās kā mežonis , kurš nemaz neaptver kas apkārt notiek. Bet var jau saprast. 

Balts uz balta. Balto gulbja trafaretu no datora ekrāna pārkopēju.. Gulbis tieši tik banāls, lai būtu skaists. Bet cik smieklīgi ir klausīties - kādus draugus dille grib lūgt uz ballīti. Nav jau svarīgi, ko domāju es.. , kas kuram rads un kā pieklātos. Viņai savi iemesli un vēlmes. Es tikai paraustu plecus un diktēju burtus. 

Pastkartes pastā ir vārdos neizsakāms prieks. Pašas bildētas pastkartes kastēs no tipogrāfijas ir tik pat liels prieks. Kaut kādu iemeslu dēļ - tieši šie kadri klejos pa pasta kastēm un iemitināsies "lakstos" kādā stūrītī, lai tās varētu pievienot ziediem, vai nosūtīt tā pat vien..

Nākamreiz zināšu kā.. Kā drukāt, ko gribu.. un kam jāpievērš uzmanība, to jau saprotu tik tad, kad paņemu rokās un sanāk smiekls.. par to kas sanācis.. , bet senum seno vizītkarti ieraugu ikreiz ar sajūtu - ka patiesi tā ir mana. mans rokraksts. Mans konverts. mana vārdos izteiktā sajūta pret pasauli. 

Un es pat zinu, kuru pastkarti sūtīšu pirmo. dilles zīmēto sauli visām Omēm.

Lipināt pastkartes uz sienas. Valters griež lipekļus. Dillei visu vajag. Bet mans prāts klejo pa pastkastēm. Par to cik laba sajūta ielīst pastkastēs. nemaz nezinot. nemaz nenojaušot. kur un kam kāds sūtīs to ko redzu es. Jūtu es. un atkal pret pasauli. un Jums.

Kopš "jaunībā" sāku lasīt Tagori.. tā sāku pati izteikties rindkopās. izteikt sajūtas rindkopās.

Spalvas ēna.. un tāfele kā ar spalvu krāsota. Bet ja Bruņinieku ielas pagalmā iestādītu puķes. Viņas izaugtu tik lielas un krāsainas. Vēl lielākas. 

Stājoties skolā, bij jāraksta motivācijas vēstule. Manā bij rakstīts, ka vēlos, lai manis bildētās bildes būtu uz Brīvības ielas .. Tur gan bij domāts uz māju sienām.., bet tālu jau nav.. iekš Brīvības ielas sienām... un vēlāk jau arī uz. Mazliet vēlāk.