iemācīties būt kopā.

Gada pēdējajā dienā takas dēļi uz pirti bij nosniguši, kā tas baltais zefīrs uz plāts. 

 Baltā zefīra maiss pilns ar malku.... un caur dubļu metriem uz Līgatnes upīti kurināt ugunskuru.

 ..un baltie dūmi. Kā pūdercukurs no zefīra. Bet cepts cīsiņš ir gardāks par neceptu, cepts ar oglīti ir bezgala gardāks par ceptu zefīru.
 Veģetārais iesmiņš no lazdas. Un riekstu vairāk mežā nebūs. Jo tas noteikti bij pēdējais lazdas krūms. Bet man patīk bildēt un bildējot iztēloties.. es redzu esošo. iztēlojos neesošo. Un es patiesi nezināju, ka Laurai mīļākā krāsa ir zila. Bet zila krāsa un lazdas iesmiņš mani noved pie domas par zilu kleitu uz Lauras. Un to pašu krūmāju pavasarī, kad zeme ir zilumzila "zilajās" vizbulēs. Kāpēc viņa tur stāv. Nu reālistiski - stāda lazdu, jo tā ir veģetārā pamatdoma.. uztaisi iesmu, pavasarī iestādi, lai citugadu būtu no kā iesmu taisīt.

Gaļēdāji gan pieturas pie domas, ka lazda labāk augs, ja to mazliet apgarumos..  Un vēl es iztēlojos , ka nākamā gada pēdējajā dienā.. ..Tur mežā būs vairāk "jaunas gaļas" gan veģetārās, gan parastās. 

 Pati sevi apcepu.. Fui! Cepts zefīrs ir Fui! Par gaumi nestrīdās, bet manai mēlei.. ak jēl. Svaigā veidā tad viņš ir ēdams, bet cepts. Labāk nebojāt mantu.

Viss sliktais uz lapas uzrakstītais - baltos dūmos pārvērsts.  Un Sireāli.. sireāli.. ir vienkārši būt mežā ap ugunskuru, kaut vai tas ir tik parasti un vienkārši - un to vajadzētu darīt biežāk. Biežāk būt kopā un mācīties darīt neko un kaut ko. Jo ja to neiemāca, tad tas ir jāmācās pašiem. Un tā ir viena no manām šī gada vēlmēm, būt kopā ar tiem, kurus patiesi - patiesi gribu savā dzīvē redzēt.

Novēlējuma vietā uzspiest nosalušu vaigu, nudien.. nudien, lai nevienam šogad nenākas ar vaigu sniegā gulēt!!! 

Bet sniegs tieši tik daudz šodien, lai tajā darītu visu, ko sniegā dara. VISU.

 Omei gan ir 100% pamatojums, kāpēc uz "ragavām" kāpt nevajag.. bet brauc..! Brauc! Sēž un ļauj vilkties!

 Es ēdu sniegu. Mans suns ēd sniegu. Dille ēd sniegu. Mums garšo.

 Zābakiem garšo sniegs. Cimdiem garšo sniegs.

 Bet cauri vārtiem pūķa gadā iekšā. Pūķis gan man uzspēja iekost pirkstā - tik ļoti, ka man īkšķis tagad zils.. un lietot to nav komfortabli.

 Bet Hārdijs - teica ragavu braucienam -  nē! Pūķu vārtiem - Nē! Mums - Nē! Un stūma sniegu.

 Kaķim. Kaķa ēna.

 Mēness pret Ozolu. Ozols mēnesi iespiedis kadra stūrī. Vakar no rīta smaržoja pēc pavasara, bet šorīt pēc ziemas. Un apartais lauks bij tieši tik spēcīgs, lai mani noturētu neiegrimstot.

 Dīķim savi krēslas apļi. Zivis ar deguniem zemledus mākslu mācās.

 Bet Tumsā devāmies ekspedīcijā "sadzīt zosis mājās"..klaigājām - māāāājāāās.. māāāājāāās.. un , kad  jau bijām pusceļā... trakais mazais suns baltajam putnam - piebiedēja sirdsklapes!!! Šis ņēma un lidoja prom uz Dienvidiem! Bet divas zosis bij tumsā jāatrod. Divas atradām. Divas atdzinām. Ceru, ka man kādreiz būs pašai savas zoss. Varbūt divas.

Mācēt it kā neko nedarīt kopā. Neko nedarīt ar sajūtām. To šogad..