rudens klasika.

 Puiši nolikuši ragaviņas pa vidu noliktavai.
Un... Tieši tad, kad dille - Domu pierunā tajās iesēsties un velk uz rinķi.. , es smaidot redzu to manu suņu teõriju , jo tā darbojas.., es to redzu ļoti bieži.
Tad nu teorija ir mazliet barga. Ja bērnam ir suns, ja mājās ir suns... tad jādara ir viss, lai rotaļas, gardumus, glāstus, mīļumu, labus vārdus, lutināšanu  suns saņem tikai no bērna.(persõnīgi es suņiem šķietu tik garlaicīga&barga, ka ar mani uz mežu nāk tikai pieklājības& vajadzības pēc.. un tas ir bijis apzināts mans attieksmes darbs). Un nenogurstoši bērnam jāatgādina, ka dzīvnieki nav rotaļlieta, jo tas reizēm aizmirstas.  Ja iejaucamies mēs ar savu - Milzīgo mīlestību- bērns un suns reti veidojas kā komanda. Bet šeit ir. Vēl ne 100%, jo arī manā ģimenē citiem šķiet, ka mazmazītiņais sunīts ir tieši priekš viņiem paņemts.. un ka suns nomirs badā, ja viņi to kotleti pirmie neiedos..

 Morsa ābece. Putnu koris. Sanāksme. Sapulce.

 Citi rudenī brauc uz Siguldu. Mēs braucam uz Skrīveriem. Un mums patiesi veicas, jo šoreiz patiesi bija sajūta, ka esam vienīgie.., Tur ir daudz lēzenu taku, maz dubļu, neskaitāmi nezināmi koki/augi.. , maigi sūnu paklāji.. nenobradāti..,  tas viennozīmīgi ir mūsu mīļākais parks. Tas liek sapņot. Un katru gadu tur atrodas citi augi, krāsas - kas iedvesmo... - šogad sūnas.. pagājušo gad kosas, iepriekš milzu lapas...

 Un kāpnes..Visaugstākās skaistākās kāpnes ir atrodamas taku jūklī.., ieaugušas mežā.., Pie strūklakas nogriežoties uz takas - pa labi..

 Samtainas sūnas. Un Burvīgi tūristi.. vai arī superīgi parka kopēji, jo šī ir vieta, kurā ir sajūta, ka kāds par to nemanāmi rūpējas.. ļaujot dabai būt pirmajā vietā...

 Apsēdos uz soliņa pie Daugavas. Atļāvos pasapņot.. un knapi noķēru. Knapi.

 Un tad, kad diena jau galā... nonākam - Kokneses Likteņdārzā.. , To jau ne izstāstīt , ko tur jūtu.. Tur mana Daugava, manas atmiņu takas.. , kas pārvērstas Likteņdārzā..  un man prieks par to.., par to, ka top tādas vietas Latvijā..

 Lapu paceļot. Tā ēnu aiz sevis akmeņos iegrauzusi.
Kā Tur izskatīsies tad, kad dille būs liela. Un mēs veci. Šis ir mūsu rudens ieelpas brauciens. Klasika. Un šķiet, ka tāpēc, ka mums ļoti patīk.. visur bija tik liels cilvēku minimums, ka tas jau šķita kā sapnis. Garum gara klusa dabas pastaiga. Pie tās dabas, kur cilvēki skaisti ar to sadzīvo.

 Bet nākamajā dienā līkumojot uz Pilsētu. Saku , lai bremzē.. stop! Valters brauc atpakaļgaitā.. ierauga krūmos  to manu - "stop" .. un saka : " ooo... Te Laine bijusi?" :)

 Ļoti auduma kniksīši - Lēdmanes pievārtē.