tālrunis.advente.asni.

Aug. Ozols. No visām zīlēm tik viens izdīga. Bet arī tas ir daudz.

Tas rada daudz prieka. 

Sūnu podiņā. Muskaru sīpoli savu dzīvi uzsāka. 

 Podiņš tik ilgi zemi gaidīja, ka bija jau pārstājis ticēt, ka kāds to piepildīs. apdzīvos. un ieaugs.

 Dille stāda muskarsīpolus.. es Valtera neapēsto kāli. Tas jau bez zemes dīgst un plaukt grib.

 Nav jau tā, ka sūnojām tikai mēs. Dille pa vidu visiem sūnu putekļu mākoņiem un saviem projektiem - vēlējās nosūnot... kaut ko.  Attiecīgi pagrabā atradām podiņu... Pagrabs ir kā laimīgā zeme. Ar sen aizmirstiem dārgumiem.

 Lieliem cilvēkiem, kā maziem bērniem vajag sakrāmēt mantas un nonest pagrabā/bēniņos... un tad ik pa laikam iet kaut ko meklēt.. Vērtība pēc vērtības atrodas. Bet vēl pirms pāris gadiem tika nonests zemē kā nevajadzīgs krāms, no kura žēl atvadīties pa visam.

 Kaut neglazētus māla podiņus sūnot neiesaku, jo mitrums iet cauri.. un tas protams iespaido līmi. Kaut mitrumizturīga, bet to iespaido.. vismaz kamēr atkal izžūst..

 Katru gadu ir kaut kas jāiemācās. Cept, vārīt, saldēt, sautēt... un no visa pa mazumiņam, lai prātā un pirkstos receptes krātos. Plūmītes saldējumrecepti mēģinājām arī mēs. Un sanāca lieliski. Tikai es noteikti neliktu tur to ekstraktu. Vaniļas..
Bet patiesi prieks, ka atklājām - , ka sasaldētais joks nav sarežģīts un iespējams parastā ledusskapja saldētavā.

 Griljāža uz pannas sacepās un sasala līdz ar saldējumu. Jo Leduspuķes ražotais - man griljāža saldējums vismīļākais. Tad nu līdz gada beigām apņemos iemācīties uzražot ledusskapī - tādu līdzvērtīgu. Šoreiz sanāca gandrīz. Gandrīz, jo vaniļa par stipru .

 Bet Tehnika jūk un brūk. Melnais draugs pūš un elš pat pēc reanimācijas. Gaidu to mirkli, kad atslēgsies pavisam. Un tā viņš dara ik pa mirklim. Kaitinoši, bet jaunam neesmu gatava. Ne morāli - ne fiziski.
Tad nobrūk viedais tālrunis... ņem un sarunas laikā izslēdzas. Un jā.. man kaitina, ka nevar viņam neko atskrūvēt.. - vārdoju, spaidu, kratu, metu, glaimoju.. nekādas reakcijas. Melna bilde. Beigts.
Tad nu man tagad ir - Justs :)  ... tieši tik krāsains & viegls, lai šķistu, ka joku.  Un izrādās Latvijā ražots. Nu par ko ne. Viņš apņēmīgi pilda savas pamatfunkcijas. Es varu piezvanīt un man zvana.

 Un cik tālruņa nr. cilvēks mūsdienās zin no galvas? Justs man iemācīs :) arī tos , kurus nezinu..
Ar to gan tālruņu stāsts nebeidzas. Dilllei draudzenīte skolā uzdāvājusi no žurnāla izgrieztu "nokia" . Pus ceļu uz mājām joko un priecājas & plāno izpētīt manu jauno.

 Tad nu plastikāta kartītes, stieplītes, karstā līme , koka pērles, zvārguļu kolekcija & pernamentais rakstāmrīks +  garu sarunu pilna pēcpusdiena.. =  joku tālruņi visiem draugiem. Tik viņiem pašiem būs savi ekrāni un taustiņi jāsaraksta.

 rācij-mobīlo tālruņu Kolekcija gatava un uz baletu prom.

 Un viņa atkal uzspēj izvēlēties viskaitinošākās sveces:) un aksesuārus savam adventes vainagam..., bet es mācos un mācos un mācos - ievilkt elpu un ļaut viņai radīt savas lietas. Un beigās man ir liels prieks par to, ka viņa pabeidz savu darbiņu un viņš ir skaists par spīti svecēm ar briedi. Kaut briedis joņo pa skuju piebirušu mežu... un es nemaz citādāku vainagu mūsu adventē nevēlos. Šis gads no pagājušā atšķiras ar. - to, ka uz vainaga neviena kristāla.

 Pavisam slepens pagraba kadrs. Tur rūķis caurām naktīm dzīvo. Citi gan to sauc par Ķīnu.  Bet Tur jau nav starpība.. ķīnietis vai Ozoliņš pagrabā dzīvo & adventei gatavojas. Galvenais, ka no sirds rada svētkus.  Un izaugsme & darba plānošana nāk ar gadiem.. Pieredze ir zelta vērta.

 Sīpolu dobes dzīvoklī. Izstīdzē bez saules.

 Hiacinta māca pacietību. Jau divas nedēlas asns ir tieši tik liels:) - es jau brīnos ka vispār ir. Un bezgala tirinos & priecājos ap to. Aizveru aizkarus un gaidu brīnumu . Jo ja nu uzzied.

 Atveram aizkarus. Un tur dilles, kuras kāds aizmirsis aplaistīt.. - velk savu dzīvību. Būs vien jāliek uz maizītes un jāber tomātos. Lielākas jau neizaugs. Visiem saules baterijas tukšojas.