lieldienu pasaka par vīngliemezi. mazajiem lasītājiem.

Dziļi zem sniega. Zem sausām, "siltām" - kastaņkoka lapām.. ieracies augsnē vīngliemezis ziemas miegu gulēja. 

Gulēja un sapņoja - par pavasari. 

Visiem vīngliemežiem - čaula savīta uz labo pusi, bet reti.. Ļoti reti - gadās sastapt tādu, kuram tā ir savijusies uz kreiso pusi. Tos sauc par - gliemežu ķēniņiem.. un šis sapņotājs bij viens no tiem. 

Ziemas ir garas.. kā viena bezgalīgi ilga nakts. Visbiežāk viņš sapņo par - lakstiem, gardiem un zaļiem.., nudien vienam īsti laimīgam gliemezim nevajag daudz. Gardu lakstaugu un stipru čaulu, tik spēcīgu, lai dziedātājstrazds to nevarētu pāršķelt.. 

Šī bija daļa no garās nakts - Lieldienu nakts. Un gliemezim raibi sapņi bija. Raibi čaulu sapņi. 

Čaula kā Ranunkulis saules krāsā - tik spilgts, lai neviens ar pēdu nesamītu. 

 Koka čaula - tik dižena, kā īstam ķēniņam.

 Vīngliemezis kā īsts ziedu mīlis- sapņo par Peonijas čaulu, kaut līdz pašiem ziediem uzlīst nespēj, tas sapņo.

 Viņš skaidri atceras to rītu, kad izdevās nograuzt - zemē nokritušu zemeni... Zemeņu zefīra čaula īsti ķēniņa cienīga.

Savīties un sapīties - var gliemezis savos sapņos, jo lina diegu, kā čaulu izsapņoja..

 Līdz sīpolsapņiem tika.. Jo dzirdējis bija, ka sīpolu miziņas čaulu stipru dara. Stipru un raibu. Tik raibu kā rasas pilieni vasaru rītos.

Lieldienu naktī - vīngliemezis savu čaulu - kā olu izsapņoja. Īstu Lieldienu Olu - sīpolčaulās krāsotu.

Un Nudien  - arī Lieldienu rītā bērnu priekam nevajag daudz - kā vien stipru čaulu krāsotajai olai.
Lai stipras!