dzeja.grab.

Pilsētā Tu ņem visu, ko Tev daba dod.

Kaut ir cilvēki, kuriem pat uzlīmes uz kristāla vai stikla glāžu maliņām netraucē.. 

Teikas sirdī - piparkūku namiņš.. ar baltiem maziem lodziņiem un kaiju uz jumta. 

Drosmīgu kaiju, jo otra aizlaidās.. un skursteņi arī bij divi..

Kādreiz esot bijis skursteņu nodoklis. 

Nu - acīmredzot.., ja vien man ļautu - arī es ietu uz keramikas nodarbībām.. , bet galvenais jau , ka pašam patīk.. - nu rezultāts..  Es jau redzu viņus lidojam. 

Nu tos gājputnus. Gaidu. 

 Un tad ir tās trepes.., uz kurām nevar kāpt.. - es pat nezinu, kāda joka pēc tās noliek dārza nodaļā.. , bet skaistas.., bet cena tik liela, ka drīzāk pati zāģētu..., bet tad vienu dienu... tas koka gabals nocenots uz latiem septiņiem..., kā  - lai nenopērk kāpnes par septiņiem latiem...

 Patiesībā.. Ziedonim par godu.. tapa dzejas plauktiņš, Skrūvēt pie īrētām sienām - man neko neļauj. Tas šķiet ir vienīgais likums. Un tas ir grūts... Bez naglas jau reizēm nemaz sajūtu piekārt pie sienas nevar.. kur nu vēl trepēm pareizo lenķi un stabilitāti gūt.  Un kāpēc, lai darbistabā nebūtu dzejas plauktiņš? Tik vēl visa dzeja no kartona kastēm jāizlaiž.

 Bet mīļākās grāmatas izkāpa.... Un paldies - par grāmatas dizainu, tas ir tik ļots, ka ik pelēkais kartooons un ik pelēkais lina diegs - par dzeju liek domāt.. par to konkrēto grāmatā.

 Man patīk dzeja. Es to lasu. Es par to domāju un jūtu. Ieeju grāmatnīcā.. - dzejas plauktā salikta daiļliteratūra.. - un dzejas plauktu pēc ilgiem meklējumiem ar aci.. - atrodu.. tādā kā "karuselī" šaurā bez gala...- "vai tiešām? vai tiešām dzeja neko vairāk par karuseli nav pelnījusi?" Nav jau tā, ka būtu daudz to grāmatu..., bet var jau būt , ka dzeju pārdod citādos grāmatveikalos.., vai tomēr visos veikalos grāmatas no vienas zortes? un citu nav? ..

 Grāmatas izvēlētas. Krēslo un vakars tieši tik silts, ka pirksti nesalst un dzeju var lasīt uz Brīvības ielas. Eju un lasu, smaidu un jūtu... Tik gribētos, lai caur dzeju.... es nejustos veca.., citu vārdu tai sajūtai nav.. - tā nav slikta sajūta.., bet kā 32-jā...lpp.- lasu.. " vecie vārdi saliek jaunus stāstus" ..

 Bet - paldies, Emīl Buiķi.., jo ar nepacietību gaidīšu un ar acīm meklēšu plauktos šauros.. kādu grāmatu citu. ar dzeju.

 Vāciņu kolekcija realizējas - pamazām. Un man ir pašai sava ratu kulba.., kā tai dziesmā par čigānzēnu, kurš no tirgus mājās brauc..

 Trepes. Kartons. Spilveni. Makgaiver lenta.  - šļūciens uz Cirku.

 Nogriezt piedurknes - dēļ zvaigznēm.., izvilkt šujmašīn no kastes..  un no bārdaina onkuļa - tikt pie pūces... jo ausis ir spārni.. un bārda ir aste "tieši tāda, kas zied" ..

 Bet grabuļi tik izteiksmīgi, ka viņai patīk.. gan skaņa, gan krāsa gan kustība, gan specefekti...

 Un zvārguļiem cita nozīme. Un šodien klusāku izurbu.. Visklusāko no visiem - tieši viņai..

 Kaut vecie jau arī mīļi.. tik skaļi bez gala. Zvārdz.

 Un albūmos bildes liekas, jo tas laiks tik ātri paiet.. un var piemirsties, kas un kā..

 Bet jaunie grebšanas instrumenti.. - burtiem un lokanām formām, bez gala baudāms - process.. , Bet skalpeli nemetīšu, jo tas noder, ja grib -" balto par melno"  grebt.. ar šādiem to paveikt nekādi..

 albūmos lapas sazīmogot.. nu ne visas.. bet dažas..

Jo citās jau zīmogus nevajag. Tur par brīnumu bez kļūdām kāds viltīgi savus komentārus - pa kluso raksta. 

"es mīlu dejot" šodien balet čībiņas izvilka no maisa.. , jo lai cik viss patiktu.. arī dejot patīk..

 Un smaida pilni projekti vakaros top..

 Un naktīs.