Mežs dzird Tavu elpu. Dzird Tavus soļus. Jūt Tavu smaržu.

 Pat tad, kad esi klusāks par vēju un modrāks par kaimiņu suni. 

Censties saskaitīt ceļus, līkumus un stabus braucot uz laukiem, katru zināmo vietu ar smaidu sveicinot. 

Mūsu mežā, kurš nemaz nav mūsu, bet ieskauj Omītes māju ir četri meža ceļi.  

Un ir svarīgi iemācīties lasīt- gan burtus, gan sēnes. Bet lasot sēnes - Tu iemācies orientēties mežā.. pat bez ceļiem, līkumiem un stabiem. Pēc saules un atmiņas, kokiem un skaņām.  Es atveru acis, ausis un sirdi. Es dodos sēņot. 

Cilvēks vienu dienu pārstāj stiepties garumā, bet koki aug.. un ne tāpēc, ka cilvēks dzīvo zem jumta, bet koks zem zvaigznēm. Koks aug līdz aizsniedz debesis.  Tuvākas vai tālākas, bet debesis. 

Cilvēkam ar debesīm vien nepietiek, tas meklē , kā aizsniegt zvaigznes, viņš arī aug, tikai savādāk. 

Trešā meža ceļa galā, pie Lapsu kalna...  vietā, kur katru gadu baravikas aug pie eglēm .  Baraviku nav un šķiet acis mānās. 

Atveru acis. Aizveru. Izberzēju, bet es tiešām redzu mušmiri, kurai pieslietas trepes. Un grāmatu, uz kuras rakstīts.."Mežā". 

 

Šķiet - mežš dzird manu elpu, kaut tā ir klusāka par vēju.  Kurš ir tik mazs un drosmīgs, lai uz indīgas sēnes grāmatu lasītu? 

Aizveru acis. Atveru. Izberzēju..  uz celma, zem eglēm, kur katru gadu aug baravikas. Ir uzklāts mazmazītiņš galds. Vai mani gaidīja? 

Zem eglēm,ap celmu treša ceļa galā - vesela staipekņu pļava ložņā. Kāds staipekņu vālītes lasījis. 

Aizveru acis. Atveru. Izberzēju. Man šķiet, ka es sapņoju. Man šķiet, ka es redzu baraviku, bet tā parasta bērzlape. Bērzlapei blakus, kāds  iedūris zemē lāpstu. Un dakšu.

Katram sēņotājam savas takas. Katram sēņotājam sava sēne, pat ja vienā takā sēņotu ar kādu kopā, bet tā bērzlape nav mana. 

Aiz eglēm ir priedes. Aiz priedēm ir purvs. Pirms purva es griežos uz māju pusi. Ievelku elpu, lai svilptu...  Aizveru acis. Atveru. Izberzēju.  

Kāds ļoti mazs mežā māju uzcēlis - vai izaudzējis. 

Un nevienas baravikas manā grozā. Bet pilni zābaki ar skujām, zariņiem... Pilns prāts ar domām. Vai citus gadus, dēļ baravikām.. es neredzēju mežu? Vai mežā sēnes, ogas aug - lai cilvēks nemanītu - neko citu? 

Sāk krēslot.. Un dodos es mājās..  Bet meža pašā malā, kā maza malduguns, kuras liesmiņa maza uz akmeņa kuras. Un kastaņa kastrolis ko gardu zem vāka slēpj. Es jūtu smaržu, bet varbūt es tikai zinu to, ka mani mājās gaida Omītes zupa. Aizveru acis. Atveru. Izberzēju. 

Pagrabā otrajā plauktā stāv grozi, bet trešajā plauktā no lejas.. Omītei saliktas tukšās burkas. Burkām pa vidu .. Aizveru acis. Atveru acis. Izberzēju.  Tik mazas, tik sīkas.. Sveķi un Likopodijs un Priedes miza... Kumelīšu ziedi un Bērza tāss..Medus un Brūklenes..