Būt atklātam pret sevi. Lūk to es mācos. Mācos vispār būt - es sev nevis citiem un to ir ļoti grūti izdarīt. Ļoti. Vairāk par ļoti.
Sev - nevis bērniem, vīrietim, sunim, darbam.
Kad man vēl nebija bērnu es vienmēr teicu, ka mani pie dzīvības uztur - 42 nodiluši suņa zobi. Tā tiešām bija. Robeža ir ļoti trausla - tam kontaktam ar sevi un dzīvību.
Es vakar biju kapos. Nebiju bijusi gandrīz trīs gadus.. tieši tik cik ilgi jau cīnos ar atklājumu, ka realitāte mani ietekmē un pasaule reizēm nemaz nav skaista un no skumjā nevar izvairīties, lai kā gribētu. Es meklēju sava mazā brāļa kapu. Es nevarēju atcerēties kur tas ir, jo pēdējo reiz tur biju tikai bērēs. Bet citu cilvēku atstātās lietas pie kapa - ļāva to atpazīt. Es nevaru noticēt vēl ar vien.
Tas ir tā it kā - nocērt kokam saknes.. un tad nocērt pēdējo un tad paliek tikai koks. Es jūtos kā koks bez saknēm.
Un izrādās uzaugot šķirtā ģimenē.. - Es neesmu ne savu vecāku bērns, ne audžuvecāku bērns.. Es īsti nemaz nezinu , kas esmu - un vai esmu , jo Es nepiederu ne pie vienas ģimenes. Un vai tavi brāļi un māsas ir brāļi un māsas. Un tā piederība - es nezinu kāpēc, bet ir ļoti svarīga, jo tā rada pamatu. Man pamata nav. Es gan veiksmīgi esmu spējusi sev likt noticēt, ka viss ir labi . Bet nekad labi nav bijis.
Es mācos būt laba mamma. Šķiet tas man sanāk dabiski . Un tagad mācīšos būt laba pret sevi. No sirds sakiet - saviem bērniem, ka mīlat viņus, lai kur arī būtu un, lai ko paši darītu. Un pastāstiet to arī bērniem, kuri nav Jūsu, bet ir Jūsu jaunā ģimene. Un kad dzīve ir bezgala skumja un vientuļa..
Tad grūti aptvert realitāti, kad tā izsit no kājām - tad, kad Tev liekas , ka Es esmu liela. Un viss kas ir bijis manā bērnībā un manā neeksistējošajā ģimenē mani neietekmē, jo man ir pašai sava jaunā ģimene.
Izrādās ietekmē.
Un es protu mīlēt visu pasauli - tik ne sevi pašu. In-te-re-san-ti. Vai ne?:) Un nē.. es to nesapratu pati. Un vēl ar vien nesaprotu, ko ar to visu darīt.
Bet tas jau neliedz svinēt Lieldienas - kuri ir mani mīļākie svētki.
Un Valters - mani veda uz mežu - meklēt zaļumus un ziedošas vizbules, ko tīt ap olu. Un mēs redzējām - gan pirmo taureni, gan vardi, gan nosvīduši lauzāmies caur meža brikšņiem. Un man ļoti patīk mežā un es drīkstu iet uz mežu bez bērniem. Es drīkstu izklaidēt sevi - ne tikai bērnus.
Un zied.
Lec. Lēni un miegaini , bet lec.
Es nezinu vai savā mīlestībā pret ūdeni - es varētu Daugavu nomainīt pret Kādu mazāku upi, bet tajā mirklī - Mazā Pēterupe - bija gana liela , dziļa un skaista, lai es to nemainītu ne pret ko ..
Un tad mēs izgājām no Vilku gravas (jā.. tā to sauc) .. un atradāmies 150 000 vērtā pļavā, jo sludinājumā iekš ss.lv tai bija tieši tik liela cena. Un Ziedošās māllēpes ap milzīgo dīķi un niedrēm - tajā mirklī šķita vēl vairāk vērtas. Zelta vērts mirklis - cilvēkam, kurš ieracies darbos un mātes pienākumos, kad meklēt māllēpes nav bijis jau gadus 8.. Un man māllēpju ziedi ir mīļākie, pļavas saules pielietās. Tas manu sirdi un prātu paķer vairāk par ceļojumiem, tur redzēto vai darbā paveiktiem brīnumiem. Vienkārša Pumpuru un ziedu pilna pļava.
Un protams - prātu atslēgt ir grūti , jo Tu apgulies un - saproti, ka jādodas atpakaļ.. vārīt olas.
Man garāžā stāvēja kastīte ar diegiem un šķērēm no pag . gada Lieldienām.. - tad nu tā būs Lieldienu kastīte.
Un Lieldienu ugunskurs.. - Jā, man patīk Ugunskura ēdieni un darbības ap to. Robežas gan bērniem jānovelk.
Bet šokolādes olu vietā - mums īstās Mākoņu olas. Tik lielas, lai no mākoņiem varētu redzēt.
Un redzēt , kā Zirnītis brīvi pieiet pie milzu objekta un bez bailēm - zīmē virsū - ar perfektām attiecībām pret lielo Objektu. Tad es priecājos, ka neļāvos šokolādes olu kārdinājumam un nopirku krāsas un otas.., bet vēl foršāk, ka atbrauc ciemos Valtera draugi un Tev vajag vairāk Otu un Ome iznes ārā un viņai izrādās otu ir daudz un krāsu ar.
Un mums visiem ir jāmācās būt kopā.. Un ir neaptverami, ka mums ir vieta, kur būt kopā, kur bērniem ir vieta, kur krāsot olas un kurināt ugunskuru.
Un Helga sēž uz tiltiņa un krāso to - rozā. Ak, Opis jau no tāluma neredzēja, cik spilgts tas viss tuvumā.. Nākamreiz pašiem būs jāmazgā nost - tas, ko lietus nenoskalos.. Birstes nopirkšu.
Krāsot koka zarus. Ozols laimīgs.
Krāsot olas var dažādi. Un kāpēc Mums ir tik Lielas Olas? Jo mēs esam dekoratori un reizēm izvelkam no savas noliktavas - kaut ko kas rada prieku mums un bērniem. Un prieks bija.
Šo es komentēt nemāku. Bet tāpēc es viņu mīlu.
Un šī arī ir tradīcija, ko vajadzētu piekopt visiem. Prieka tradīcija.. Pūkas ir visur - Plaušās, mēteļos un skropstās. Vilku vāļu prieks.
Un tieši Helga un Dille man māca būt pašai sev. Kad man nav atbilžu un liekas, ka vairs nav ko dod. Ka man ir jāiet meklēt pašai sevi. Viņas manam bezsakņu kokam liek uzplaukt . Bet man vien pašai kāda sakne jāizdzen vai jāatrod.
Un vēl Helga man māca smieties. Viņa mums ar Dilli abām māca smieties. Viņa smejas un smīdina. Smīdina. Un mēs ar dilli smejamies.. Skaļi. Visur.
Tik patiesi! Paldies.
AtbildētDzēstApsēdos padzert kafiju un pēc ļōti, ļoti ilga laika ielūkoties blogera jaunumos...ispauzē...kafija atdzisusi...
AtbildētDzēst