garša.iedvesma.

 Tieši tik vienkārša tā zupa arī ir.. vistas stilbi,kartupeļi,burkāni un sīpols.. biezum - bieza.. ar oranžiem burkān kurkuļiem.
Pirmais krõkuss ir vaļā un govs klāt.
Patiesībā varētu arī nebildēt, nepublicēt, nerādīt.. , bet jā,man patīk parādīt un  man prieks, ka ir cilvēki, kuri ne tikai iedvesmojas, bet pasaka paldies par iedvesmu, un rada iedvesmu tālāk citiem.  Tā arī notiek ar mani .
Viņa iedvesmo mani sapņot un domāt, lai dienai būtu iedvesmas garša. No viņas man. Viņai no manis... no mums.

 Sen, pat ļoti sen.. solīju Kafijas Gatim uztaisīt zvārguli un nosūtīt pa pastu. Nu nebija īsto zvārguļu. Ne īstais tonis, ne īstā forma, ne īstais lielums.  Bet tad atradās.. sīki smalki.. kā kafijas pupiņas.

 Dille prasa : Kam To mēs taisam?
Es saku: Kafijas pupiņu Gatim.
Paiet laiks. sarunu sarunas. paiet vēl mirkļi.. atnāk Valters.. un saku dillei, lai izstāsta, kam mēs to taisam..
Dille : " Neatceros.."
Es :" Pavisam neko - neko?"
Viņa:" Pupu meistaram" .. tā arī ir.. Pupu meistaram kafijas pupiņu skaņa.

 Drēbju skapim pirms gadiem bija bīdāmas durvis. Koks deformējās.. un durvis tika izmantotas par "paplāti.galdu.zoodārza pamatni - par visu" .. beigu beigās.. sapratu, ka mana dzīves telpa ir par mazu, lai visu turētu "uz galda" .. visas pērles sabēru kopā - BRUTĀLI.. tā atbrīvojot veselu kvadrātmetru no pustukšām kastēm.. sastūmu visu skapī un instrumentus , kuri visu laiku klīda pa plauktiem, jo ielikt instrumetnu kastē es viņus spēju tikai tad, kad jābrauc "izsūtijumā uz laukiem.. vai kaut kur" .., tad nu tos ņēmu un pieskrūvēju pie "skapja durvīm"

 Krāsot protams dilles darbs. Patīk.sanāk.

 Konservu bundžu otrā dzīve.  Un galvenais, ka ne jau es būšu tā, kas tur visu karinās, jo es tam esmu par haõtisku.. un to darītu tikai kārtības dienās, bet lūk jaunākajai paaudzei, ļoti patīk, ja zināma ir vieta, kur kam būt. Kur ko dabūt. Un man ļoti patīk reizēm "norīkot".

 Bet šito "spilvenlelli" dille vēl pirms vecgada uzveidoja. Jo viņa gribēja kaut kādu lupatlelli taisīt, es gribēju tikt vaļā no visiem sazīšļātajiem, spalvainajiem spilveniem.. un lai nav jāšuj jauni...dille uzskicēja.. uzgraizīja.. es iešuvu.. piestūķējām.. un gatavs..

 Lai cik arī jautra tā nebūtu. Viņa tiek vilkta pa visurieni līdz un viņai der visas dille kleitas.  Gada beigās varēs šūt citu.

 Izpunktota dille dilllē.

 Bet baltās desu dzijas avots.. iedāvināja mums vēl divas krāsas. Tieši tik ļotas, lai tās nemainītu toni..:) jo baltās šūpoles vairs sen nav baltas..

 UN šoreiz biju gudrāka.. dvieļus tinu ar makgaiver skoČu..., lai var mazgāt uz nebēdu un iekšā tie dvieļi nepaliktu mitri un nesāktu - pūt un smirdēt..  + lai var karināt arī vasaras sezõnā  - zem debesīm.

 2x lielāka sanāca ar.

 Zvēru boulings. Baisi.

 Bet šorīt pamodos ar vēlmi pēc vistas - Cõlā. Tad nu sviestā ceptie un tad vārītie rīsi .. līdz ar to..

 tad nu Tūtas .. , jo ar sirdīm baigais Čakars:) jo tā silikõn forma jau visām sirdīm kopēja.. un grūti dabūt laukā neizjaucot citas..  + dillei šitas joks patika daudz labāk.
Un man arī.

 Gards rīsu tornis, bet nu jā.... mums nudien garšo vēsi rīsi. un Rīt ir piekdiena.

iemācīties būt kopā.

Gada pēdējajā dienā takas dēļi uz pirti bij nosniguši, kā tas baltais zefīrs uz plāts. 

 Baltā zefīra maiss pilns ar malku.... un caur dubļu metriem uz Līgatnes upīti kurināt ugunskuru.

 ..un baltie dūmi. Kā pūdercukurs no zefīra. Bet cepts cīsiņš ir gardāks par neceptu, cepts ar oglīti ir bezgala gardāks par ceptu zefīru.
 Veģetārais iesmiņš no lazdas. Un riekstu vairāk mežā nebūs. Jo tas noteikti bij pēdējais lazdas krūms. Bet man patīk bildēt un bildējot iztēloties.. es redzu esošo. iztēlojos neesošo. Un es patiesi nezināju, ka Laurai mīļākā krāsa ir zila. Bet zila krāsa un lazdas iesmiņš mani noved pie domas par zilu kleitu uz Lauras. Un to pašu krūmāju pavasarī, kad zeme ir zilumzila "zilajās" vizbulēs. Kāpēc viņa tur stāv. Nu reālistiski - stāda lazdu, jo tā ir veģetārā pamatdoma.. uztaisi iesmu, pavasarī iestādi, lai citugadu būtu no kā iesmu taisīt.

Gaļēdāji gan pieturas pie domas, ka lazda labāk augs, ja to mazliet apgarumos..  Un vēl es iztēlojos , ka nākamā gada pēdējajā dienā.. ..Tur mežā būs vairāk "jaunas gaļas" gan veģetārās, gan parastās. 

 Pati sevi apcepu.. Fui! Cepts zefīrs ir Fui! Par gaumi nestrīdās, bet manai mēlei.. ak jēl. Svaigā veidā tad viņš ir ēdams, bet cepts. Labāk nebojāt mantu.

Viss sliktais uz lapas uzrakstītais - baltos dūmos pārvērsts.  Un Sireāli.. sireāli.. ir vienkārši būt mežā ap ugunskuru, kaut vai tas ir tik parasti un vienkārši - un to vajadzētu darīt biežāk. Biežāk būt kopā un mācīties darīt neko un kaut ko. Jo ja to neiemāca, tad tas ir jāmācās pašiem. Un tā ir viena no manām šī gada vēlmēm, būt kopā ar tiem, kurus patiesi - patiesi gribu savā dzīvē redzēt.

Novēlējuma vietā uzspiest nosalušu vaigu, nudien.. nudien, lai nevienam šogad nenākas ar vaigu sniegā gulēt!!! 

Bet sniegs tieši tik daudz šodien, lai tajā darītu visu, ko sniegā dara. VISU.

 Omei gan ir 100% pamatojums, kāpēc uz "ragavām" kāpt nevajag.. bet brauc..! Brauc! Sēž un ļauj vilkties!

 Es ēdu sniegu. Mans suns ēd sniegu. Dille ēd sniegu. Mums garšo.

 Zābakiem garšo sniegs. Cimdiem garšo sniegs.

 Bet cauri vārtiem pūķa gadā iekšā. Pūķis gan man uzspēja iekost pirkstā - tik ļoti, ka man īkšķis tagad zils.. un lietot to nav komfortabli.

 Bet Hārdijs - teica ragavu braucienam -  nē! Pūķu vārtiem - Nē! Mums - Nē! Un stūma sniegu.

 Kaķim. Kaķa ēna.

 Mēness pret Ozolu. Ozols mēnesi iespiedis kadra stūrī. Vakar no rīta smaržoja pēc pavasara, bet šorīt pēc ziemas. Un apartais lauks bij tieši tik spēcīgs, lai mani noturētu neiegrimstot.

 Dīķim savi krēslas apļi. Zivis ar deguniem zemledus mākslu mācās.

 Bet Tumsā devāmies ekspedīcijā "sadzīt zosis mājās"..klaigājām - māāāājāāās.. māāāājāāās.. un , kad  jau bijām pusceļā... trakais mazais suns baltajam putnam - piebiedēja sirdsklapes!!! Šis ņēma un lidoja prom uz Dienvidiem! Bet divas zosis bij tumsā jāatrod. Divas atradām. Divas atdzinām. Ceru, ka man kādreiz būs pašai savas zoss. Varbūt divas.

Mācēt it kā neko nedarīt kopā. Neko nedarīt ar sajūtām. To šogad..

sajust divpadsmito.

 Kaut ko iestādīt, kaut ko pierakstīt, kaut ko iedomāties, kaut ko iegādāt,kaut ko pārkārtot,  kaut ko sajust vēl vecajā gadā, lai labāks jaunais. Un, lai kā man gribētos par pavasara ziediem klāstīt.. saknītēm, asniņiem.. Vēl ar vien esam ziemā. Un reizēm arī cilvēkam viss sajūk prātā un sajūtās. Kāpēc, lai ar pasauli tā nenotiktu? Acīmredzot notiek! Un mums atliek tikai dzīvot nost!

 Un vēl patiesībā es vienos Ziemassvētkos darba ballītē lejot laimes izlēju dilli. Burtiski, ja kādam parādītu to svina gabaliņu.. neko citu tur nav iespējams saskatīt kā bērnu, man nemaz nebij jātaisa tests, jo tādām lietām tak nevar neticēt. Un ticiet vai nē! Tā arī bija!!! :) Tad nu paldies - Zane , par laimes liešanu, par apsveikumu būtību un smaida pilno sajūtu,ka pazīstu Tevi un Tu esi.

 Kaut pēdējās dienās sev nerodu vietu, ne domās.. ne darbos.., kaut krõkus/amariļļu pārstādīšana.. patiesi palīdzēja ievirzīt to visu pozitīvā gultnē.. un ar dilli sākām veidot - maršmelouzus..

 ..jo viņi sniega krāsā.. un garšo mazliet pēc saldējuma?

Līp viss, kas vien var pielipt. Bet smaids sejā - jautrum jautrs. Es pati neēdu zefīrus. Patiesi neesmu sajūsmā.. Un protams - šis nav zefīrs. Bet nuuuu....

 Šī noteikti nebija pēdējā reize, kad tos taisu... Noteikti:)

 Un tad nu patiesi - Visiem..! No sirds novēlu sajust to divitūkstoš divpadsmito. Cīnīties un būt drosmīgiem! Sapņus neaizmirst.

klusi. klusi..Gadam lapas pāršķirot, visu svarīgo no kalendāra sirdī ierakstot . Klusi - pasmaidot. Un no jauna visu uzsākot. Tava iespēja to izmantot.

nemācēt krāsot lūpas.

Zvārguļbriedis būtu pelnījis lomu izrādē par sevi. Par briedi ar zvārguļiem, kurš dvēselē ir īsts latvietis.  Bet Ziemassvētki bija un ir. Tie nav ne klusi , ne gaiši, ne apgaismoti... ne tur smaržo pēc kanēļa vai karstvīna. Itin nemaz. Bet tie ir pilni ar sapņiem un vēlmēm. Palīdzēt. Iepriecināt. Un labi, ja cilvēki zin, kā to paveikt.
Dille skaidri un gaiši tic rūķiem, bet viņa zin - ka pārējās dāvanas taisa/pērk/gādā visi citi paši, lai iepriecinātu mīļos. Jo kurš gan negrib būt rūķis?

 Albertzaķis. Arī būtu pelnījis savu lomu izrādē pie zvārguļbrieža. Nopietni! Jo arī viņš - īsts latvietis. Ar dezorentētu gaumi uz dažādiem zvārguļiem un nepareizi sasietu šlipsi, bet galvenais jau, ka sirds viņam īstajā vietā. Jo viņš no sirds tapis. Dilles skices. Dilles izvēlētas pogas. Es tikai biki pašuvu. Un šūt es nemāku.

 Bet lūk apadīta zemeņtēja man no Andras. Paldies ! Paldies! Paldies! Man ļoti patīk adītie pīņu raksti!!!

 Piparkūkvirtenes - kaut ne pašceptas. Bet sajūta ir. Un tāda, ka patīk. Bet pirms tam.. Pirms tam.. pirms tam.. es mazliet izraudāju savas acis un dvēseli. No prieka un skumjām, jo ciemošanās pie Klusuma = prieks un skumjas. Redzēt, ka viņa ir, ka viņa ir pie tiem, kuri viņu no sirds mīl, ka viņa nav manis izdomāta, jo tās sajūtas nav izstāstāmas. Jo to nevar ne izstāstīt, ne izraudāt, kā ir izvēlēties vienu no vienpadsmit... un tad arī to vienu atdot citiem. Un - Paldies viņai, par to ka viņa ir. Jo viņa ir mans Ziemassvētku brīnums. Tāds, ko es ļoti ļoti vēlos katru gadu. Ieraudzīt un kaut uz mirkli ieelpot.

 Brīnumsvecītes . Cõla(man) un bērnu prieks par dāvanām. Arī man prieks. Es rūķim itin nemaz neslēpu, ko es vēlos. Jo, lai ko citi teiktu, ka materiāli svētki, bet ja vien man ir par ko un es zinu, ka kādam ļoti gribas un vajag.. pffff.. Praktiskums un skaistums valda pār dāvanrūķa prātu.  Ok.. meloju. Arī sajūtas. Bet sajūtas reizēm rodas arī no praktiskuma un skaistuma, jo šogad itin neviens no manis nesaņēma un nesaņems bildes, jo Es noslinkoju. Burtiski. Nopietni. Bet vēl jau ir Jaunais Gads!
Bet vēl ir brīnumi mūsmājās. Dille uzvilka Mammas roku zeķzābakus. = kurus viņai cenšos piedabūt uzvilkt jau sen.., bet viņa bij kategõriski pret. spiež.grauž.sāp.utt utt. Bet Ziemassvētku vakars ir īsts brīnumvakars.

 Bet no rīta Brīnums sniegs un Brīnumledus. Un vēl man bija brīnummiegs. Es gulēju visilgāk.

 Un jep..Es kā īsta latviete ar lībiešpiesitienu uzvilku "savas" glaunākās drānas un devos uzdziedāt pagalmā.. Lūpas krāsot es krāsoju vēl sliktāk kā šuju, bet tas jau neko nemaina. Bet patiesībā, kad es labi jūtos.. es dungoju un dziedu.

 Jo viņam prieki un smiekli. Jo es nemāku krāsot lūpas. Bet man patīk buČoties. Bet buČbildes publiskot neeeeeedrīkst:)

 Bet dille lieliski kadrē! Lieliski!

 To namiņu fõnā vajadzētu vēl spilgti zilu izkrāsot ar baltiem un zaļiem rakstiņiem.. :) Bet kopumā.. Kažoku Leons veda māmiņai no Sibīrijas . Lakats mantots no kādas Omes. Bet bante = Minnijas parastā:) Lūpas vajag iemācīties krāsot iekš tā - divi tūkstošdivpadsmitā. Un Rusifikācija ir viena no manām mīļākajām vizuālajām tēmām.

 Bet kaimiņdārza sēta, kā ledus dimantiem apaugusi..

 Rūķi pie dāvanām bij piesējuši kaut ko šādu, bet kratu galvu, ka jāāā.. jāāā tā arī īr. :

Paldies!