Mežs dzird Tavu elpu. Dzird Tavus soļus. Jūt Tavu smaržu.

 Pat tad, kad esi klusāks par vēju un modrāks par kaimiņu suni. 

Censties saskaitīt ceļus, līkumus un stabus braucot uz laukiem, katru zināmo vietu ar smaidu sveicinot. 

Mūsu mežā, kurš nemaz nav mūsu, bet ieskauj Omītes māju ir četri meža ceļi.  

Un ir svarīgi iemācīties lasīt- gan burtus, gan sēnes. Bet lasot sēnes - Tu iemācies orientēties mežā.. pat bez ceļiem, līkumiem un stabiem. Pēc saules un atmiņas, kokiem un skaņām.  Es atveru acis, ausis un sirdi. Es dodos sēņot. 

Cilvēks vienu dienu pārstāj stiepties garumā, bet koki aug.. un ne tāpēc, ka cilvēks dzīvo zem jumta, bet koks zem zvaigznēm. Koks aug līdz aizsniedz debesis.  Tuvākas vai tālākas, bet debesis. 

Cilvēkam ar debesīm vien nepietiek, tas meklē , kā aizsniegt zvaigznes, viņš arī aug, tikai savādāk. 

Trešā meža ceļa galā, pie Lapsu kalna...  vietā, kur katru gadu baravikas aug pie eglēm .  Baraviku nav un šķiet acis mānās. 

Atveru acis. Aizveru. Izberzēju, bet es tiešām redzu mušmiri, kurai pieslietas trepes. Un grāmatu, uz kuras rakstīts.."Mežā". 

 

Šķiet - mežš dzird manu elpu, kaut tā ir klusāka par vēju.  Kurš ir tik mazs un drosmīgs, lai uz indīgas sēnes grāmatu lasītu? 

Aizveru acis. Atveru. Izberzēju..  uz celma, zem eglēm, kur katru gadu aug baravikas. Ir uzklāts mazmazītiņš galds. Vai mani gaidīja? 

Zem eglēm,ap celmu treša ceļa galā - vesela staipekņu pļava ložņā. Kāds staipekņu vālītes lasījis. 

Aizveru acis. Atveru. Izberzēju. Man šķiet, ka es sapņoju. Man šķiet, ka es redzu baraviku, bet tā parasta bērzlape. Bērzlapei blakus, kāds  iedūris zemē lāpstu. Un dakšu.

Katram sēņotājam savas takas. Katram sēņotājam sava sēne, pat ja vienā takā sēņotu ar kādu kopā, bet tā bērzlape nav mana. 

Aiz eglēm ir priedes. Aiz priedēm ir purvs. Pirms purva es griežos uz māju pusi. Ievelku elpu, lai svilptu...  Aizveru acis. Atveru. Izberzēju.  

Kāds ļoti mazs mežā māju uzcēlis - vai izaudzējis. 

Un nevienas baravikas manā grozā. Bet pilni zābaki ar skujām, zariņiem... Pilns prāts ar domām. Vai citus gadus, dēļ baravikām.. es neredzēju mežu? Vai mežā sēnes, ogas aug - lai cilvēks nemanītu - neko citu? 

Sāk krēslot.. Un dodos es mājās..  Bet meža pašā malā, kā maza malduguns, kuras liesmiņa maza uz akmeņa kuras. Un kastaņa kastrolis ko gardu zem vāka slēpj. Es jūtu smaržu, bet varbūt es tikai zinu to, ka mani mājās gaida Omītes zupa. Aizveru acis. Atveru. Izberzēju. 

Pagrabā otrajā plauktā stāv grozi, bet trešajā plauktā no lejas.. Omītei saliktas tukšās burkas. Burkām pa vidu .. Aizveru acis. Atveru acis. Izberzēju.  Tik mazas, tik sīkas.. Sveķi un Likopodijs un Priedes miza... Kumelīšu ziedi un Bērza tāss..Medus un Brūklenes..

sēne matos. šūpoles mazam.

Un.. kas par to, ka pagalmā mētājas pusgrauzti kāļi, kartupeļi, puķkāposti, burkāni. Viņas ik pa laikam tos uzgrauž, apēd.... Pirms tam protams izvelk no auduma maišeļiem, kuri stāv pie durvīm. Manā brīvdabas ledusskapī. 

 Un mantas, kuras noteikti nav suņu. Spēj pārvietoties vēja ātrumā. No pagalma uz rotaļpaklāju, līdz suņa bļodai.. un tad protams  siekalu apmaiņa  bērns- suns . Elpoju un reizēm uzbļauju "vietā". Skaļi.

 Šis noteikti nav mūsu kaķis. Bet varbūt ir? Jo kāds noteikti viņam ir uzklājis plediņu uz verandas..  un viņš katru dienu aiz loga izklaidē mazāko no mums.

 Ir dienas, kad mežā krītot... matos var ieķerties sēne. Vai nu mati ir ļoti gari, vai mežs grib būt vēl tuvāk par tuvu.

 Pēdot.

 Burtot. Ēnot.

 Un sestdienas - garšo pēc kēksiņiem.. burvīgās formītēs. Dievīgas.

 .. Nopietni dievīgas.

 Un kūpinātiem cīsiņiem. Uz mežu mugursomā vajag tieši četras pagales! Vienu termosu. Daudz cīsiņu(suņu faktors). Un porcelāna krūzītes katrai personai!

 Un vēl uz mežu vajag ņemt līdzi zeķes!

 Kaut ko kaut kur pielīmēt ar pva. Kaut ko izvilkt no visām dārgumu pilnajām kastītēm iekš darbistabas. Kaut man šķiet, ka tie ir apmetņi. Tās esot poniju kleitas.

 Pļurīgais filcs. Lipekļi. un viss.. ko var pielīmēt ar pva.

 Hēlijs dzīvo.

 Un viņas mīļākā krāsa ir zila. Kopš dille dzirdēja, ka brālēns frizētavās spēlējis skolā.. un vēl krāsojis meitenēm matus. Tad man bij uzdevums to "krāsu"  sameklēt veikalā. Man tas neizdevās, bet lūk Ome.. Ome. Ome. Omei tas izdevās.  Un zili mati. (krāsa uzklājas kā matu laka un mazgājas laukā neatstājot nekādu toni) .

 Un tad, kad viņa nespēlējas ar bērnu mantām, neēd dārzeņus, nelauž laukā durvis un nepierej pilnas ausis..  - viņa Tamborē!!!  

 Es nemāku tamborēt pēc grāmatas, bet man patīk. Un man sanāk vienmēr tas, ko es gribu.. Un es priecājos, ka tie rezultāti ražo prieku un skaņu cirka istabā.
Bet es biju uz vienu "karaliskās adīšanas biedrības" -- nodarbību.  Man tik tagad jāizdomā, ko es gribētu iemācīties.  Un jāsaprot, vai tad - ja es iemācītos.. man tamborēšanai ceļš pavērtos vēl plašāks?

 Lina šupoles mazmazītiņajai. Un viņai patīk.

 Es varētu citiem iemācīt uztamborēt šupoles. Nu tādas neregulāras.. pēc izjūtas.

 Pirmās lina šupoles .. nav palikušas ne par diegu sliktākas.

Cirka istaba gatavojas Ziemassvētkiem.

 Bet visā visumā . Tieši tā arī ir. Mīlu.

uz tepiķa.

Man ir divdesmit deviņi gadi - es mācos ēst kabaci, ķirbi, burkānu.. , tādu sautētu. Reizēm garšo. Reizēm nē. Viņa ēd. Rega sēž un gaida - to kas paliks pāri. Tātad gardi. Ja var pierast pie topinambūriem un spinātiem... tad var pierast arī pie citiem "aug" produktiem.
Bet.. lai arī kā - es labāk ēdu svaigu. Bet es mācos - tikt tālāk par kartupeli.

 Bet pa grīdu, mutē un pirkstos - dzīvo ezis un čūskis.

Es salauzu šujmašīnu(viltīgs smiekliņš..) šitos šujot, bet bij tā vērts.. un gan jau meistars tik pasmīnēs, ka kaut ko nemāku salikt pa vietām un pieskrūvēt kā nākas.  

 Jāmācās ēst dārzeņus un - spēlēties. Tā pa vienkāršo.

 Lakstos iemīlējusies - čūska.

 Patīk. Gan pirkstiem, gan zobiem, gan mēlei, gan acīm.. gan acīm, kuras pieveras , kad aste kutina tās.

 Bet suņiem ir skreloooze. Nopietni. Es varētu sausu muti izrunāt/izbļaut/diskutēt ar viņām... bet viņām šķiet , ka tas tepiķītis ir tieši priekš viņām nolikts. Vārds - "vietā" vispār tiek ignorēts.

Miķeļdienas tirdziņš. tirgot. Grab.

Tirgot. Tirgoties. 

Šogad tirgosim - skaņu. Bet gadu iepriekš  - tirgojām ēnu. 

 Mums nav ne krāsns ko kurināt, ne kamīna pie kā sildīties un ugunskuru pagalmā nekurinam. Bet Papīrs dzīvo otro dzīvi. Papīra masas grabuļi.

 Saplēst iepakojumus. Kārtīgi saliet ar ūdeni.

 Vārīt. Tikai tāpēc, ka tad tas papīrs vieglāk šķīst.

 Blenderēt un runāt pa telefonu un fotogrāfēt - nemāku. Tas kadrs izpaliek.
Izspiest ūdeni ar rokām - veidojot mazas "kotletītes" . Pēc tam dot visām paaudzēm tās irdināt.

 Sabērt pērles vai santīmus.. vai jebko, kas grab iekš - šokolādes olu korpusiem.

 Saliet PVA līmi.

 Samīcīt. Kārtīgi.

 Nolikt fotoaparātu, jo viss līp. Viss, kam pieskaries. Un Lipināt grabuļus. Dille veidoja pikas. Es centos piestiprināt kātus. Un nepielīmēt jaunāko pie galda bij īsts izaicinājums. Neļaut apēst sablenderēto papīra masu arīdzan.

 Un tikai tad, kad Tu kaut ko dari. Tad nejauši vai jauši - kaut kas notiek un izveidojas. Dille ar savu mīlestību pret PVA un pielīmēt pērli un jebko.. ko var atrast darbistabas plauktos. Sāka spiest pērles lipīgajā masā. Un izskatās dievīgi. Ja vien viss neliptu tik ļoti. Ka Tu iespied.. un tev pielīp pērle atkal pie pirksta.

 Man patīk. Tie vakari vai stundas, kad mēs darbojamies. Visas. Visi. Kaut bardaks aiz mums palika neizstāstāms. Tas vien liecina, ka veiksmīgs vakars.

 Tad nu Lai Grab. Un ir vērts šos jokus taisīt, jo pat nekrāsoti tie izskatās burvīgi. Skan dievīgi.

 Kāds pat tika pie zīļu acīm. Ceram arī, ka līdz piektdienas tirgum - tie uzspēs izžūt uz radiatoriem. Kaut mūsmājās nav vienbalsīga viedokļa par to - vai vajag krāsot vai nē. Meitenēm šķiet, ka nē. Bet lūk vīriešcilvēkam - šķiet, ka vajag gan.  Ehh.. kurš nez uzvarēs.