svētdiena, 2011. gada 27. februāris

pabažlauki

Sametām kaķus kastē. Iestūķējāmies sniega krāsas busā. Pirms tam gan vareni izstrīdējāmies, bet Patiesi visu nedēļu gaidīju šo rītu... , tas bij pamatīgs iemesls, lai tomēr visu darītu.. Vai tad patiesībā viss pasaulē nenotiek tāpēc, ka kāds kaut ko ļoti - ļoti vēlas? Lai arī citiem tas šķiet muļķīgi.. Braucām saldēt ūdeni.
Vējš izpūta caur cepuri, biksi - bet ja ielien dziļi dīvānā, tad silti. Vējš sapinķerēja arī visus putnus. un tikai daži sakarinājās ozolā - pārejie ielīda atpakaļ maisā, jo pirksti bij pārsaluši, lai pinķerētu vaļā.





Dille uz laukiem brauca ar mērķi, ka pa sniegu varēs skriet un vārtīties -Sallij tērpā. Tas mošķis no multenes un patiesi ir vērts kaut ko šūt(kaut es to nudien nemāku) bet ir vērts ar adatu un diegu vinķelēt kaut kādu tizli pūkainu audumu, kura spalvas pēc tam ir visur.., lai kāds būtu tik priecīgs.. varbūt man pašai nākamziem ar vajadzētu tieši tādas bikses.














paldies par skaisto ozolu, sauli un dillei par to, ka viņa liek smieties un par to, ka viņa varbūt iemācīs cilvēkiem klausīties. Un atgriežoties Rīgā, liekas ka mums te ir siltumnīca - aug un smaržo.