svētdiena, 2011. gada 25. septembris

kūkas mm..kukurūzkarogi.

Tā  noteikti ir visiem , kad pa galvu nēsājas idejas.. un kāda konkrētā neatkāpjas līdz mirklim, kamēr tu Realizē un saproti,ka no tā nesanāk ne Čiku ne grabu, Kaut protams.. sanāk gan.. bet uzzini arī, to kas nesanāk..
Dzīvojās pa prātu Kukurūzlapu karogu virtenes.. es jau pilnīgi redzēju acīm ciet..- ko es redzēju acīm vaļā, kad viņas pāris stundas stāvēja saulē un gaidīja savu "fotogrāfēt" kārtu.. ehh. tad mēs vienkārši uzspēlējām kopēju spēli.
Bet dille vakar pamodās ar punķu pilnu degunu, bet tas jau zvaigznēm netraucē vai ne? Tas arī netraucē ar brālēnu darīt -skriešanos/spēlēšanos/runāšanos/slidināšanos/būt pie omesšanos/mētāt zvaigznes/sakauties/ēst sāļos krekerus/gaidīt kūku/ aizbraukt uz baisu vietu un nenoskaidrot vai tur bija vai nebija govis.. 
Kamēr es skavoju savus karogus.. Valters "rotaļājās" ar Fizāļu fontu. Viesturs brauca pēc kūkas.  Opis prasīja , kad kūka beidzot būs. Ome cepa kotletes. Un Doma vienkārši baudīja svaigu gaisu.
Spāre.. spārei pielavīties ir tik pat grūti, kā nekasīt degunu, kad tā sēž uz tā. Tad nu šī bij noteikti apreibusi no svētdienas saules.. 
Kad nu kūka klāt. Spuldzes sakārtas. Zvaigznes plīvo. Un atbildēts uz visiem jautājumiem "Kāpēc vajag darīt kaut ko tādu - svētdienas dienā? Un kam tas vispār vajadzīgs?Un kāpēc Te nedod tēju?" Tad arī var visu "mest" bussā, apēst beidzot Kotleti.. un jau pa krēslu braukt uz Rīgu.
Bet man karogi vēl ar vien patīk, kaut netika pielietoti, jo diena pa īsu. Un saule pa karstu. Bet kurkurūzas tik gardas. 
Mazie mežoņi ar kūkšķīvjiem dodas uz "pikniksegu" ēst kūku. Prasu Oliveram :"Vai kūka garšīga?".. Viņš:       " Mmmm ..aha!" un mutē iebāž sāļo krekeri:) Un vispār viņš teica, ka pie viņa ciemos braucot, lai dāvinot viņam sāļos krekerus. Tā arī darīsim. Daudz papīra zvaigžņu ar :) lai pagalms smuks.. un zāli priecīgi pļaut..
Kaut dienas gaitā Oļa man arī uzspēja iešpļaut sejā, kad viņam teicu, ka nedrīkst bojāt materiālus.. Es protams solīju, ka nedraudzēšos ar viņu, viņš tik smej un skrien ātrāk par mani.., bet mazajam viltniekam muguru pagriezt nevar:) jo zvaigznes tā vien prasās, lai tās sapinķerētu.. un karogi , lai norautu un es tieši tik smieklīga, lai manu "nedrīkst" uztvertu kā spēli, Valtera pērkodārdus jau ar nedzirdēja, vienkārši bēg prom.. .... Tad nu pēdējais skrējiens caur karogiem.. un pa mājām. 
Rīgā pie pēdējā luksafõra dille man prasa " Kāpēc šodien Tu un Tētis ar Oliveru un mani nespēlējāties? Bet visu dienu strādājāt?"  Kaut man jau likās, ka pa vidu bij daudz .. daudz jautrības.., bet tas jau ir tikai mans neobjektīvais viedoklis.
Bet patiesi - patiesi - nu tā patiesi .. vajadzīgs vaļinājums. Tāds neko nedarīt kopā.