pirmdiena, 2011. gada 30. maijs

mirdz.

Netiku pie savas rīta kafijas, bet kafijai naktī zem pīlādžābelēm ēdot vistiņu - nav pilnīgi nekādas vaines. Viss mirgo, kustas, šūpojas, mirdz un mirdz un spīguļo. Lietus pilina, bet līdz mums netiek. Un tad mēs izdomājām, ka nevāksim nost - un lūdzu visiem vēja un lietus dieviem saudzēt . Sukulenti savās iepriekšējās dzīvēs ir bijuši mākoņi, jo viņu lapas un veidoli par to vien liecina.
Pelēki baltos toņos naktstaurenis - kā atlaidās , tā sēdēja visu fotosesijas laiku, vien beigās galdaltu novācot viņu aizpurinājām prom.
Es nekad- nekad, neesmu redzējusi jāņtārpiņus. Runā un var izlasīt , ka tie lido un mirdz. Lampiņām mirdzot nevar nedomāt par tiem kustonīšiem.
Ir vērts vērt un vinķelēt. Vēl ir vērts aizgulēties . Vēl ir vērts reizēm dillei ļaut vienai braukt pie Omķa. Vēl ir vērts darīt kaut ko kopā lēnām un mierīgi. Un vēl ir vērts iestādīt kuplas ābeles un pīlādžus , tā lai zari savijas kopā..- nu , lai tad kad bērni izaug arī viņiem būtu koki, kurā sakārt visu mirdzošo..