trešdiena, 2013. gada 25. septembris

uz tepiķa.



Man ir divdesmit deviņi gadi - es mācos ēst kabaci, ķirbi, burkānu.. , tādu sautētu. Reizēm garšo. Reizēm nē. Viņa ēd. Rega sēž un gaida - to kas paliks pāri. Tātad gardi. Ja var pierast pie topinambūriem un spinātiem... tad var pierast arī pie citiem "aug" produktiem.
Bet.. lai arī kā - es labāk ēdu svaigu. Bet es mācos - tikt tālāk par kartupeli.
 Bet pa grīdu, mutē un pirkstos - dzīvo ezis un čūskis.
Es salauzu šujmašīnu(viltīgs smiekliņš..) šitos šujot, bet bij tā vērts.. un gan jau meistars tik pasmīnēs, ka kaut ko nemāku salikt pa vietām un pieskrūvēt kā nākas.  
 Jāmācās ēst dārzeņus un - spēlēties. Tā pa vienkāršo.
 Lakstos iemīlējusies - čūska.

 Patīk. Gan pirkstiem, gan zobiem, gan mēlei, gan acīm.. gan acīm, kuras pieveras , kad aste kutina tās.
 Bet suņiem ir skreloooze. Nopietni. Es varētu sausu muti izrunāt/izbļaut/diskutēt ar viņām... bet viņām šķiet , ka tas tepiķītis ir tieši priekš viņām nolikts. Vārds - "vietā" vispār tiek ignorēts.