trešdiena, 2013. gada 27. februāris

ledus lāči. cepures. triks.īsts.

 .. un tad kāds cilvēks- kaut kur dzīvo,strādā.. un vienā no savām darbdienām izdomā, ka lūk uzveidos knaģus kā baltos lāčus. Šķiet viņš uzveidoja arī pingvīnus un vēl kaut ko.. ko neatceros..
 Pārvācoties.. es saliku kastē 98% savas DVD kolekcijas kartona kastē un domāju, ka Ziemassvētkos to kasti aizsūtīšu uz Vino Rosso viesnīcu, lai viņi noliek to tajā projektooor istabā, jo viņu kolekcija itin nemaz nav kolekcija un tur nav ko redzēt. Bet sakarā ar visiem force majeure pirmsvētkos. Tā kaste tā arī palika garāžā... , bet stāsts par to, kā tiek izvilktas sen redzētas filmas no kastes.. un, ... ka filmā " Wall street - money never sleeps-"  cilvēku savstarpējā dialogā tika minēta doma, kas man lika manai pārliecībai sašķobīties. Attiecīgi, ka ja cilvēkam mīļākā dienas daļa ir rītausma(rīts) - tad vai tas nozīmē, ka viņš no dienas nesagaida neko daudz labāku? Nekas brīnumaināks nenotiks? Tad nu es vairs nevarēšu teikt, ka rītausmas ir mana mīļākā dienas daļa.. - jo patiesi tā nav. tikai Es nekad nebiju aizdomājusies to no tāda skatu puntka. Jo esmu pārliecināta, ka diena spēj pārspēt rītausmu, tikai tad nav tā klusā sajūta, ka esi Tu un pasaule. Tad viss lielā jūklī. Sajūtu jūklī, kur nespēj skaidri salikt domas un sajūtas.
 Ik dienas Tu mācies un iemācies kaut ko , pagājušo nedēļ kontā ienāca : ķīsēlis, rīsu saldais krēms & dateļu/biezpiena klimpas - un pats trakākais ir tas, ka dille to visu noēda nemanot. Un tā nemanot tās receptes prātā un pirkstos rodas un padodas.
 Ledus lāči sargā visādus birstošus produktus.
 Cepures. Kartona cepures - lai top par cirka vadītāju un triku meistaru cepurēm.
 Un izrādās rozā krāsa vairs nav mīļakā. Jo no tās žilbst acis.
Krāsot nemāku. nepatīk. palīgā.  Nav viegli. Nav viegli mazam būt. 

Bet "CIRKA" istaba.. - tur viss notiek vēl ar vien.. Triki uz pilnu klapi tiek noslīpēti. Rokas.kājas trennētas. Arī pacietība un pašdisciplīna, ka  cepuri kārtot un karāties vienlaicīgi nav iespējams. Un baleta nodarbībās iegūtās zināšanas&varēšanas pielietotas gaisā. 
Vispār nepatīk. Arī cirks & cepures. Cepuri gan spēj nomest sekundes laikā. Nav viegli mazam būt vēl ar vien.. bet nav neiespējami. Cerība ir. 
 Cik svarīgi cilvēkam ir justies spēcīgam. Mazam spēks ir nomest cepuri. Lielākam karāties, šupoties, pievilkties, lidināties, tirināties un to visu līdz pirksti pagurst. Un pa visam lieliem - arī. Kā kuram.  Es sapņoju par skriešanu.
 Un visā visumā "kultūršoks" par to - ka nu mājās ir vēl viens diriģents.. ir pārgājis. Vai vismaz ļoti mazinājies - līdz minimumam.. izņemot kādus neizprotamus mirkļus. Pat Domai vairs nav paniskas bailes no mazā bļāvēja un ir iedevusi jau pāris bailīgas bučas. Dille vairs netaisa " neviens ar manīm nespēlējas " teātra cēlienus paralēli tiem " māsa ir mana lielākā mīlestība" cēlieniem.. .  Un es.. man patiešām šķiet, ka es visu uztveru jau mierīgāk. Daudz.
 Galvenais neielikt rāmītī - ne sevi. ne bērnus. Tad ir daudz mierīgāk. Jo katrs esam savādāks. Gan es. Gan Tu.

trešdiena, 2013. gada 20. februāris

ķiplokiem - Jā!

Rīti smaržo pēc kanēļa - vakari pēc ķiplokiem.  
Puķu guba no lakstos.. uzmanīgi jāattin. Nez kurš no visiem ziediem ir tik ļoti trausls. Man jau šķiet, ka neviens, jo visi izturēja, gan manu spēli, gan dilles grīdas burtošanu. 
 Vārnas. Man patiešām šķiet, ka tās ir vārnas ar nagiem, ragiem un knābi - tos čiekurus uz ielas nomet. Viņas nelupina sēkliņas.. viņas vienkārši tur jokojas. Sēž eglē un jokojas.
 Zupas vārīšanā asistē. Gaida savus gardumus. Burkāni & kartupeļi pazūd nemanot..

 Logs pa kuru var redzēt veselu pasauli, kura nemitīgi mainās, kustās - Notiek.  Tā ir virtuves pievienotā vērtība.
 Burtot vārdu.
 Anemone.
 Un neparasts ranunkulis.
 Un tagad jaunvārds - proteja.
 Diegot. Sev apsolīju, ka visu, ko no darbistabas atnesīšu.. - vakarā aiznesīšu. Visi diegi vietā. Visu aiznesu.
 Pļava. Pie pusdienu galda šodien klīda runas, ka zupa esot gardāka , ja uz tā ir ziedi.


trešdiena, 2013. gada 13. februāris

brīnum.skapis.

Kartupeļ-grauzis ir melnais zvērs. Kaut patiesībā.. vecums nenāk viens - un tas kartupeļgrauzis - ir sācis čiept visu iespējamo - apēdamo no galda. Gan tad, kad esam mājās, gan tad kad neesam.  Tad nu atliek, atcerēties, ka neko nevar atstāt  zobos aizsniedzamā attālumā. 
 " Jūs ar mani nemaz nespēlējaties" ... Protams, 100% izlutinātam bērnam ar uzmanību.. tā patiesi, patiesi un noteikti šķiet. Jo uzmanība patiešām ir jādala ar mazāko. Bet mēs mācamies un prieks, ka dille tās emoooocijas - neslēpj sevī..., bet paralēli priekam par māsu, burtiski  mirkļiem izrāda arī neapmierinātību. Tā lai viss līdzsvarā.
 Bet kā, lai uzveido kādu projektu ar diviem uzmanības dinģējošiem enerģijas kunkuļiem? Es nemaz klasiski nemāku spēlēties.., un no manis to nemaz neprasa.
 Tad nu par spīti tam slinkumam, kurš tā vien caur zeķēm ielien pēdās un uzvelkas līdz rokām.. - uzveidojām Brīnumskapi. Leļļu drēbēm.
 Kartona kaste. Kartona kājas. Filca bumiņas. Filca aplīši. Maziet baltas krāsas & karstās līmes.. un kāts no meža karoga = drēbju skapis gatavs.
 Un pat ja durvis neturas ciet.
 Mazmazītiņi pakaramie uztapa.  Vēl mazākā skaitā, jo knaibles pazuda. Zūd viss... zeķes. matu gumijas. knaibles. Un man šķiet, ka arī manas drēbes, bet varbūt... jāiet uz garāžu no sirds pameklēt - kādu kasti.
 Un Brīnumsskapis tāpēc, ka pa nakti uz pakaramajiem sakāpa - drēbes.. (es nemāku šūt, man tam nav laika, iedvesmas).. bet es māku iegooglēt.. , tad nu atradu - Daci Priedi, kuras šuvums ir priecīgāks par veikalos atrodamajiem brīnumiem.  Tas nu tā, lai 100% izlutināto bērnu izlutinātu uz visiem 110% .


otrdiena, 2013. gada 12. februāris

zied.klik.izvēlas.klik.apmaksā.klik.piegādā.klik.

Gulbim savs stāsts. Tulpēm savs. 
Bet www.lakstos.lv jau darbojas kā ziedu internet-tirgotava. 
vai arī kā pastkartīšu tirgotava (ak jēl.. piecas reizes pārrakstīju, bet Līga gan jau tik un tā smīnēs un teiks, ka nepareizi) . Kaut nu ceru, ka pareizi.

svētdiena, 2013. gada 3. februāris

nakts vai diena.

Nu par to tradīciju, vai dabas māņticību.. Kādu stārķi ieraugi - tā vasaru pavadi.. Un pērnajā pavasarī - mans pirmais stārķis mani atstāja ar vaļēju, ēdošu muti. Pirmais stārķis.
 Zinu, ka ir cilvēki, kuri neatceras pirmā taureņa krāsu un nemeklē pirmās zaķskābenes un negaida stārķus. Bet es ticu. Man patīk gaidīt un es meklēju sev svarīgo .
Tad nu es zinu, ko nozīmē redzēt pirmo stārķi - tad kad vēl neviens cits to nav redzējis.. un nevis vienkārši redzēt, bet redzēt caur virtuves logu, caur kuru parasti var redzēt - NEKO.(izņemot tāl tālu kaimiņtantes mazdārziņa mājiņas jumtu ,caur plūmes kokiem un citiem krūmiem un egli ar vārnām galotnē, protams tas ir daudz, bet nekad nemainās) .
Nakts ar dienu sajukusi , bet tikai tāpēc, ka vairs nav svarīgi - vai ir diena , vai nakts - bet mēs visi esam kopā un mājās. Un mēs esam vairāk kā pirms nedēļas. Un pat ja, kāds teiks , ka dilli es neizlēju Ziemassvētku laimītēs.. un mazmazītiņo neatnesa man stārķis, Viņš no pasaules norises noteikti nesaprot neko .
Es vienkārši burtiski ticu visādiem brīnumiem, kuri pastāsta Tev kaut ko - pirms Tu pats to uzzini.
Paldies- stārķim.
Dille prasīja, lai izlasu - to, ko uzrakstīju.. , beigās viņa teica, lai uzrakstot ka - "jāsaka - Paldies, Dieviņam" , jo ilgi un dikti vēl pirms stārķa, dille vakaros Dieviņam lūdza - sev māsiņu. Un brīnumi notiek. Katrs tic saviem. Kaut vēl pirms uz pirkstiem skaitāmām dienām.. mēs nezinājām, ko tad mums tas stārķis ar Dieviņu sagādājis.
Paldies.