Vilnīts. Beka. Gailene. Un kad- es jau atmetu cerību uz kādu īstu sēni.. Apšukundziņš uzauga.
Nepazīstamu sēņu ģimenes.
Bērnībā visas tārpainās sēnes uz zariem spraudām.., lai vāverēm būtu - ko ēst. Neviens neko - nekad no tiem zariem neēda. Un stāsts nav labs, ja ticības moments zūd - acu priekšā.
Bet - tas jau nenozīmē, ka ticība zūd. Es ticu, ka Vāvere sēnes kaltētu tieši šādi... Un tad draudzenes ciemos salūgtu uz svētkiem zem - sēņu virtenēm.
Un manī ļots prieks un miers - par to meža stundu. Tur ne galva dun, ne mugura velk, spēks nezūd.. - bet iesēdies auto.. un "klikt" kāds izslēdz spēku. Prieku nē. Tikai spēku.