piektdiena, 2011. gada 26. augusts

zvaigznes.

Neiespējami, bet fakts. Zvaigznēm asuma nav - žilbst acis un domas. Bikses slapjas no rasas un bēniņistabā aizmigusī dille skatās Vinniju Pūku. Dialõgi tur ar dziļu jēgu. Bet protams, ir cilvēki, kuri domā, ka bērnu grāmatas ir bērniem. Vinnijs Pūks. Mazais Nikolā. Patiesi smiekli. Es šodien pirmo reizi ar digitālo aparātu bildēju zvaigznes. Vismaz man šķiet, ka pirmo reiz. Reizēm viss notiek tādos ātrumos un kvalitātē, ka nevar atcerēties. Atmiņas ataust tikai tad, kad kārtīgi piedomā. Bet es atceros tikai zvaigznes uz filmām.. pat ne zvaigznes, bet milzu siera mēnesi. 
vairāk ogu slāņu nekā "biskvītpankūkas" un iebiezinātais piens ar sviestu.. , bet lai cik garda kūka, dāvanas Valters māk iesaiņot kā neviens. Ziedus kā neviens. Un dāvanas kā neviens. Un to es nedomāju subjektīvi. Reāli objektīvi . Galvenais iedot materiālu.  Bet mums Papīrkaujas garantētas un kastīšu nekad nevar būt par daudz. tā pat kā balto lapu atvilknēs.
Visu vasaru istabā tikšķ pulkstens. Skaidri zinu, ka Bēniņistabā tāda nav. Šodien atradu. tieši tikko. Visu vasaru likās, ka man izklausās. Nevajag domāt un zināt, bet izlūkot.
Tā pat kā ar zvaigznēm.