ceturtdiena, 2012. gada 29. novembris

brūkleņmētras. piparkūkas.nikns rūķis.

 Biķernieku mežā aug viss. Arī brūkleņu mētras.
Arī dubļi aug. Saaug kopā ar sakritušajām skujām un veido bezgala slidenas taku takas..
 Pēdējās papardes & pirmās piparkūkas.
Piparkūku mīkla garda bez gala. Tumšā, neapgaismotā Rīgas centra ieliņā nopirkta. Paciņa pret naudiņu. Slepeni bez gala. Tāpēc vēl gardāk.
 Burtot piparkūkas. Burtu formas lielākas kā pērnajā gadā. Tagad katrs burts x2 mūsmājās.
Visu cieņu veikalam Rimīī. Kaut ciparus gan klāt nav piemetuši.
 Gadi iet. Gadalaiki mainās un tiešām ticu, ka vārdu "mīlu" nevar nolietot.
 Piparkūkglazūr meistars.
 Sākums protams bij daudzsološs...  actiņas, deguntiņš.. punktiņi..
 Beigās gan vēlme pēc glazūras laikam ņēma virsroku, jo sniegavīrs knapi bij redzams zem "olasbaltums+pūdercukurs" sakaltušās glazūras.

 Putnu barotava nosnigusi. Tieši tik, lai taptu īsts sniegavīrs. Tas nekas, ka plaukstas lielumā.

 Glazūrvīrs - ne sniega piparkūkvīrs.
Bet lūk, lai piedod man Doma. Es ļāvos tam dilles Ziemassvētku priekam & pārģērbties priekam vispār. Un Domai ir pirmais Kostīms.
Bet visā visumā - Šo bildi pie parādes durvīm "Bez dāvanām nenākt! Nikns rūķis!!! " - nopietni!!! :)
Suņa sajūsma par kostīmu ir nepārprotama. Piedod - Doma. Nav viegli, būt mazas meitenes labākajai draudzenei.
PS - visiem dzīvnieku & rūķu mīļiem par mierinājumu varu teikt, ka Doma ir "dusmīga" uz mani nevis uz tērpu. Un arī uz mani pa jokam. 

pirmdiena, 2012. gada 26. novembris

tālrunis.advente.asni.

Aug. Ozols. No visām zīlēm tik viens izdīga. Bet arī tas ir daudz.
Tas rada daudz prieka. 
Sūnu podiņā. Muskaru sīpoli savu dzīvi uzsāka. 
 Podiņš tik ilgi zemi gaidīja, ka bija jau pārstājis ticēt, ka kāds to piepildīs. apdzīvos. un ieaugs.
 Dille stāda muskarsīpolus.. es Valtera neapēsto kāli. Tas jau bez zemes dīgst un plaukt grib.
 Nav jau tā, ka sūnojām tikai mēs. Dille pa vidu visiem sūnu putekļu mākoņiem un saviem projektiem - vēlējās nosūnot... kaut ko.  Attiecīgi pagrabā atradām podiņu... Pagrabs ir kā laimīgā zeme. Ar sen aizmirstiem dārgumiem.
 Lieliem cilvēkiem, kā maziem bērniem vajag sakrāmēt mantas un nonest pagrabā/bēniņos... un tad ik pa laikam iet kaut ko meklēt.. Vērtība pēc vērtības atrodas. Bet vēl pirms pāris gadiem tika nonests zemē kā nevajadzīgs krāms, no kura žēl atvadīties pa visam.
 Kaut neglazētus māla podiņus sūnot neiesaku, jo mitrums iet cauri.. un tas protams iespaido līmi. Kaut mitrumizturīga, bet to iespaido.. vismaz kamēr atkal izžūst..
 Katru gadu ir kaut kas jāiemācās. Cept, vārīt, saldēt, sautēt... un no visa pa mazumiņam, lai prātā un pirkstos receptes krātos. Plūmītes saldējumrecepti mēģinājām arī mēs. Un sanāca lieliski. Tikai es noteikti neliktu tur to ekstraktu. Vaniļas..
Bet patiesi prieks, ka atklājām - , ka sasaldētais joks nav sarežģīts un iespējams parastā ledusskapja saldētavā.
 Griljāža uz pannas sacepās un sasala līdz ar saldējumu. Jo Leduspuķes ražotais - man griljāža saldējums vismīļākais. Tad nu līdz gada beigām apņemos iemācīties uzražot ledusskapī - tādu līdzvērtīgu. Šoreiz sanāca gandrīz. Gandrīz, jo vaniļa par stipru .
 Bet Tehnika jūk un brūk. Melnais draugs pūš un elš pat pēc reanimācijas. Gaidu to mirkli, kad atslēgsies pavisam. Un tā viņš dara ik pa mirklim. Kaitinoši, bet jaunam neesmu gatava. Ne morāli - ne fiziski.
Tad nobrūk viedais tālrunis... ņem un sarunas laikā izslēdzas. Un jā.. man kaitina, ka nevar viņam neko atskrūvēt.. - vārdoju, spaidu, kratu, metu, glaimoju.. nekādas reakcijas. Melna bilde. Beigts.
Tad nu man tagad ir - Justs :)  ... tieši tik krāsains & viegls, lai šķistu, ka joku.  Un izrādās Latvijā ražots. Nu par ko ne. Viņš apņēmīgi pilda savas pamatfunkcijas. Es varu piezvanīt un man zvana.
 Un cik tālruņa nr. cilvēks mūsdienās zin no galvas? Justs man iemācīs :) arī tos , kurus nezinu..
Ar to gan tālruņu stāsts nebeidzas. Dilllei draudzenīte skolā uzdāvājusi no žurnāla izgrieztu "nokia" . Pus ceļu uz mājām joko un priecājas & plāno izpētīt manu jauno.
 Tad nu plastikāta kartītes, stieplītes, karstā līme , koka pērles, zvārguļu kolekcija & pernamentais rakstāmrīks +  garu sarunu pilna pēcpusdiena.. =  joku tālruņi visiem draugiem. Tik viņiem pašiem būs savi ekrāni un taustiņi jāsaraksta.
 rācij-mobīlo tālruņu Kolekcija gatava un uz baletu prom.
 Un viņa atkal uzspēj izvēlēties viskaitinošākās sveces:) un aksesuārus savam adventes vainagam..., bet es mācos un mācos un mācos - ievilkt elpu un ļaut viņai radīt savas lietas. Un beigās man ir liels prieks par to, ka viņa pabeidz savu darbiņu un viņš ir skaists par spīti svecēm ar briedi. Kaut briedis joņo pa skuju piebirušu mežu... un es nemaz citādāku vainagu mūsu adventē nevēlos. Šis gads no pagājušā atšķiras ar. - to, ka uz vainaga neviena kristāla.
 Pavisam slepens pagraba kadrs. Tur rūķis caurām naktīm dzīvo. Citi gan to sauc par Ķīnu.  Bet Tur jau nav starpība.. ķīnietis vai Ozoliņš pagrabā dzīvo & adventei gatavojas. Galvenais, ka no sirds rada svētkus.  Un izaugsme & darba plānošana nāk ar gadiem.. Pieredze ir zelta vērta.
 Sīpolu dobes dzīvoklī. Izstīdzē bez saules.
 Hiacinta māca pacietību. Jau divas nedēlas asns ir tieši tik liels:) - es jau brīnos ka vispār ir. Un bezgala tirinos & priecājos ap to. Aizveru aizkarus un gaidu brīnumu . Jo ja nu uzzied.
 Atveram aizkarus. Un tur dilles, kuras kāds aizmirsis aplaistīt.. - velk savu dzīvību. Būs vien jāliek uz maizītes un jāber tomātos. Lielākas jau neizaugs. Visiem saules baterijas tukšojas.


pirmdiena, 2012. gada 19. novembris

brīnumi.sūnoti.

..brīnumi lieli un mazi.. 
*************** " lakstos" .. mirdz ar katru dienu vairāk. Tas mirdzums pielīp.. arī man. Pat tad kad negribas - gribas rosīties. Jo tie Ziemassvētki atnāks ar tādu joni. 
 .. Milzīgas ziloņu pēdas uz Rīgas bruģa. Man nepatīk cirks - itin nemaz. Bet Ziloņmeitenes Rīgas ielās - devos skatīties par spīti pūlim. Dille tos brīnumainos dzīvniekus redzēja pirmo reiz. Man viņi liekas skaisti.
Tas bija gan skumji - gan skaisti vienlaicīgi. Šķiet cirkam vajadzētu atrasties vismaz zaļā mežā. Lai dzīvniekiem būtu iespēja ikdienas ieelpot sauli. Mirkļos, kad kāds neliek strādāt..
 Un tad izrādās, ka pirmdiena ir brīvdiena. Un par spīti visādiem "pamodāmies desmitos.. tūlīt būs jau tumsa".. saņēmāmies un devāmies meža virzienā. Tik "somas" pilnākas kā parastiem tūristiem.
 Sūnotas bumbas. Kolonnas. sirdis. Vāzes... egles . buksis . un mirdzoši Ziemassvētku bumbuļi.
Es precētos rudenī vai ziemā. Tad viss gardāks šķiet un krāsas dziļākas, mūzika jūtām pilnāka... un nevienam nav jāsvīst :)

knikt... un pa neredzamiem vadiem bildes aizlido uz citiem tālruņekrāniem.

 Bumba. Gan tiešā gan - netiešā izpratnē.  Bet škiet - pat bukšu krūms staltāk izslejas - līdzās sūnotām bumbām.  Bet Egle ar Priedi labprāt draudzējas. Un Milzu Čiekuri. Tādi tikai Gaujas mežā aug.
 Cik izturīga ir ādas strēmelīte?
 Dzestrums. Mitrums. Bet vēja Māte šodien - labvēlīga. Sveču siltumu un liesmu tā netraucēja.
 Kronējam bumbas.  Prātos domājam pasakas.
 Izturēja. Nenokrita. Un līdz ar to uz galda itin -nekas neizškīda..:)
 Čīgā - gramafons meža vidū... vēl ar vien par "aizgājušo mīlu"...  Protams, ja vien kāds pievestu siltu ēdienu mums. Tad tas būtu nereāls sapnis. Bet visādi citādi.. Vēsās pēdas un nogurums.. un vēlme pēc maizītes dienišķās. Tas liecina par labu augu mājas darba dienu. ar vārdu "patīk".


pirmdiena, 2012. gada 12. novembris

prieks.vilšanās. svētki.

 Gramafons ir. Tam jāmeklē meistars. Tas šķībdziedātājs ir mana ziemassvētku dāvana(priekšlaicīgi bet tomēr) , kuru es iztēlojos skanam pļavā, mežā, dārzā..  - jebkur. Tad nu ceru , ka tas taps salabots, lai varētu pieskandināt arī citus svētkus. Citus sajūtu mirkļus.. tos, kuriem piestāvētu sen aizmirstas melodijas.
 Sen. Ļoti.. pie mazmazītiņām feju karotēm tiku - kādā no šujamveikalu vitrīnām pamanīju..
 Bet Čiekurkalna tirgū..., kā Mārtiņdienai par godu... - pārdevējs bij īsts latvietis, bezgala pieklājīgs un inteliģents. Pārsteidzoši & patīkami iepirkt citas karotes..
Bet 2012.gada vilšanās ir - Lodāmurs.
Nemāku. nezinu. nesaprotu. Bet izrādās, ka lodāmurs nemaz nepilda stingras funkcijas.. viņš drīzāk pielipina nevis salīmē kopā metālus.. Bet varbūt(un es uz to ļoti ceru) - ka ir kāds veids... kā lodāmurs pilda funkciju. Vai arī ar lodāmuru nevar sastiprināt divus metālus kopā?  Pie karotes - piespraudes ķepiņu??? Attiecīgi mums neizdevās. Bet tik ļoti gribējās dāvanu uzveidot.
 Bukšu krūms. Viltīgs bez gala gaida savu dienu.
 Tad nu manu izmisumu par lodāmuru - kliedēja Valtera solījums, ka "lakstos" pagrabā esot kaut kāda superlīme viņam.. Tāda, ka metāls pie metāla - neatdalāms pielips.  Es tiešām neticēju. Bet kāda ir izvēle?
 Lakstos protams - Ziemassvētki.. katru dienu, katru stundu ar vien vairāk pārņem telpu, pagrabu, sienas, gaisu..  Somā ieslidinu kamola sveci, metāla svečturi un dažādus dekorus.. , kaut es jau varētu uz mājām visu tirgotavu atnest, bet man neļauj. Burtiski.

 Apbrīnoju - Elīnas pacietību.. Es nevarētu būt floriste, kura uzklausa klientu & izpilda visas viņa vēlmes. Vārdam  "interesants" ir pavisam citāda nozīme cilvēku iztēlē, kad viņi iztēlojas savu ziedu veidojumu.
 Bet maģiskā līme - līp. Un salipināja kopā metālus.
 Iegravēju ar skaļu drrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrr.........

Rezultātā sanāca burvīga pavārpiespraude - vārda dienā & Ziemassvētkos. Tam labam būs augt vīriešpavāriem.  Jo kur gan citur tik mazmazītiņas karotītes liktu? Un reizēm mums patīk dāvināt, kad iedvesma ir un kāda brīva stunda. Pat ja citreiz mēs aizmirstam apsveikt. Vismaz reizēm.. nu ne katru reizi, bet reizēm.. tie cilvēki - Tev apkārt. .. ir pelnījuši, ko vairāk par īsu ziņu telefōnekrānā.  Bet ne katru reizi. Jo tam nepietiek laika. Ne arī spēka. 
 
 Bet tirgotava naktī mirdz. Mazliet, bet mirdz. Tā vien gribas to koku uz mājām aiznest. Neļauj. Es jau saprotu. Man nemaz nav kur tādu likt.
 .. bet nudien.. pirms tās Ziemas - pabaro lāci..  , lai nerūc..
PS - vakar bija ļoti daudz svecīšu krastmalā. Tas ir tāds spēks. Tik daudz nebiju redzējusi  nevienu citu gad.