pirmdiena, 2012. gada 8. oktobris

ostentatīvs meža mirklis dienas garumā.

Zelta krāsa vairs sen nesaistās ar kaklā sakārtiem kilogramiem un pirkstos ievītiem gredzeniem. Zelts saistās ar siltumu. Tīri sirdī un sajūtās. Pilnību. 
Krāsu, kurai piestāv rudens un cilvēku miers. 
 Zelta diegos savēru dzērvenes. Zelta cepures burciņām uzvilku.
Zeltā iešuvu Čiekurkalntirgū atrastos tamborējumus. Tos gan atrada Valters un nokaulēja cenu līdz trakam minimumam.  Bet citas "antīko" lietu tantes tur gribēja - piecus latus pa sedziņu prasīt.. un ja jau tas man esot dārgi, tad lai tamborējot pati.. Un aiz stūra uztamborēju ar.
Bet tai "dārgajai" tantei- to sedziņu bija Kastēm.. , kam viņa to tur taupa.. nav zināms.

 Mucenieku meža labirintos iemaldīties un atgriezties pie zināmām "takām" ...
 Un kā, lai to pastāsta... Man nesalst, ja tam ir mērķis. ... Sāk salt tikai tad, kad mērķis jau pazudis. Un salt man sāka ienākot dzīvoklī. Tur bija ledusskapis.
Pēdas krāsnī sildīju un par šokolādi sapņoju.
 Un ir cilvēki, kuriem ir pašiem sava priežu pļava. Viņi var uzklāt sev brokastis un brokastot mežā. Zem priedēm.  Zem gājputniem.
Es gribētu savu priežu mežu un varbūt .. tikai varbūt-.. valsts mežā kādu mirkli.. kādu stūrīti var iztēlot par savu.