svētdiena, 2011. gada 6. marts

albīns zirnis



Skrienot pa meža takām, domāju cik ļoti man patīk skriet.. , katru reizi citā distances posmā, vai citā laikā - ir tāds mirklis, kad nekā citādi to nevar nosaukt kā par 100% baudu kustēties - izjust ķermeņa kustības..., kaut attiecībā uz mani tas mirklis ilgi nevelkas, bet skriet patīk. un paldies mazajam pirkstiņam, ka viņš beidzot ļauj sevi iestūķēt kedā un skrienot itin nemaz nav jāklibo. Visu ziemu kedas kalta siltumā.
Visā zirņu "metumā" izdīga viens albīns. Brīnumainā tonī, likās - viņš kalst nost.. vai kā, bet nē auga līdz ar visiem..
Baltā māla "cepumi" tapa nedēļas beigās.. sieviešdienai par godu.. dille gan savējos princhus ar "adatu" sacaurumoja, un tad sarullēja un izdzīvoja tikai viens putns, kuru nemaz krāsot šodien negribēja. Kaut princeses noteikti rīt krāsos.






Tieši tādi arī viņi ceļo līdzi puķpodos.. tie lakstos salīdušie vīriņi un sieviņas.. nes sveicienu un smaidu.. - plikumus un tikumus pieseguši.. vai tieši nēē..!