pirmdiena, 2011. gada 21. marts

Otas

Protu ar aizvērtām acīm sapīt bizi ap galvu. Mati mezglos savēlušies. Iepinu tajos šodienas sajūtu. Un tad atkal izpinu, bet sajūtas atstāju.
Katram auskaram savs stāsts. Auskaru ausī ielikt ar aizvērtām acīm ir grūtāk, kā to bizi sapīt.
Pirms vairākiem gadiem atradu "otas kabatiņās".. - Otas vajadzēja, bet noteikti - ne tik daudz.., bet tik skaisti un vienkārši.. katrai otai - sava vieta un tik vienkāršās krāsās.. un vēl aptīta ar virvīti.. - kabatiņas ilgi pildija savu "Otu/šķēru mājas" funkciju, līdz man apnika katreiz iet un padot dillei tās otas..., jo biju pienaglojusi diezgan augstu... , bet jau no pirmās dienas otām blakus ieviesās auskari.. Šodien ejot uz būvmateriālu veikalu pēc "līmes stienīšiem" - aizklīdām pēc vienas platas otas, un stāv netīros un nomocītos iepakojumos "otas kabatiņās" un protams ar atlaidi... - tā nu dille tika pie savu otu mājām..






Ar otām, tā pat kā ar zeķēm. Reizēm nozūd. Citās atvilknēs. vai kastēs..
.. toties kamēr es te rakstu - dille ņem un atlūzt.. kaut pirms mirkļa vēl centās pierunāt mani "Lote no Izgudrotājciema" DVD uzlikt uz mana datora, lai dziesmas padziedātu..