sestdiena, 2014. gada 19. aprīlis

vienkārši ieraksts. nāk miegs. godīgi.

Nekad nebiju bijusi zilo sniegpulksteņu jūrā, kaut cilvēki runā, ka uz randiņu "kapos" aicināt nevar. Nu. Aicināt var. Varbūt var neatnākt. Es nāktu. 
 Kolēģi.
 Bet dienas, kad datoru nomaina spuldzītes , baterijas & metrumērs. Patīk. Pirksti pēc tam ir tik melni. No pilsētas putekļiem.
 Vecopim dzimšanas dienā - ziedi. Viņam tie ļoti patīk!  Dille vairs negrib būt tetovētāja, vai zobārste, bet tagad viņa būšot floriste. Šomēnes.


 Siltumnīcas caurspīdīgais prieks. It kā siena ir, bet nav.
 Un pat ja cilvēks - it kā nekur neiet viens pats. Tad mirkļos, kad soļo ciemos pie kaimiņu meitenes. Savas atslēgas noder - Tik ļoti! Jo mēs visi citi savējās spējam nozaudēt kādā kurpē vai atvilknē, somas kabatā. Ka tā var pat ciemos netikt, ja savu atslēgu nav.

 Un šogad arī pacietība jau ir tik liela, lai ķimerētos ar divām knaiblēm. Un tas nav viegli. Divas knaibles un daudz smalku detaļu. Pat savas kļūdas bij ar mieru labot, kad izskats nepatika.
 Tā vienkārši ir. Ļotāk par ļotu. Vēl ļotāk.
 Es noslinkoju un kartona olas neuztaisīju, bet sabāzu viskaut ko konservos... - šis piemērs ar "ak cik jauks" garausi- gan netiks mūsu bērniem.. bet nu konservs arīdzan būs labs "lieldienu" rīta pārsteigums pagalmā. Kurš jāmeklē.. jāmeklē.. jāmeklē..
Kurpes aug mežā. Kokos. Reizēm arī zābaki. Bet tiešām, cik skumji ieraudzīt Mucenieku mežā tik daudz jaunas izgāstuves. Vai mani draugi arī tā dara? Kas vispār ir tie cilvēki, kuri mežā izgāž sadzīves atkritumus un būvgružus.. Kā tas ir , ka uz mežu var atvest, bet uz oficiālo izgāstuvi nevar.. Tur tak nav tik daudz nemaz jāmaksā.
 Bet.. šīs ir manas mīļākās puķes. Viņas katru gadu man atgādina senus pavasarus,  dziļo elpu, garās takas, plašos pelēkos laukus un dīvainos džemperus un sakaltušas māllēpes kabatās. Tas mirklis pirms pavasara darbiem, kas liecina - ka tūlīt viss sāksies, kā jauns gads.
 Zvaniņu slavas stunda.

 Un atslēgu.
 Anekdote vai nesaprotams joks. "Ir agrs pavasaris. Aprīļa vidus. Lido kamene pa mežu, sildās pirmajos saules staros un priekšā hortenzija! " Un tikai man tas liekas smieklīgs, bet es to redzēju dzīvē. Tas bija smieklīgi. Jo kamenes domu spēks bij tik reibinošs, ka pat es to jutu . To viņas apmulsumu.


 Nu ir cilvēki kuri māk spēlēt kādu mūzikas instrumentu. Nez vai viņi saprot, kas tas ir milzīgs spēks. Man no malas tā šķiet. Varens mūzikas spēks. Es māku tikai dungot.

 Darbs dzen darbu, bet ir jauki izvest saulē tos, kuri jau sen to bija pelnījuši. Nu tos priekšmetus, kuri nepelnīti guļ noliktavas skapju ēnās.
 Un fotosesijas jārīko arī tāpēc, lai paši uzzinātu - cik ilgs laiks ir vajadzīgs uzstādīšanai, kā tas būtu, kas būtu, kāpēc būtu  un, lai iemācītos.

 Arī sveces ir jāmāk pūst, lai viss svečturis nebūtu ar siltiem sveķiem.
 Un virtenes pareizi attīt un satīt. Un ja kādam tas šķiet sīkums. Tad nekā! Jo neviens cits savos svētkos negribēs netīrus svečturus un virtenes, kuras sapinušās mezglos.

 Ir jau noskatīta nākamā vieta, kur - mācīt sevi.
 Bet ja no rīta uz ezeru gājām ar aizpogātām jakām un cepurēm. .. Tad atpakaļ.. jau sapņojām par zandelēm.
 Šodien skaitīju gadus uz pirkstiem. Cik gadi vēl paies, kad mēs no rīta varēsim gulēt vai arī ne tikai no rīta, bet vienkārši gulēt kaut kad, kad gribās:) Kad gribās nedarīt neko. Aiziet pārgājienā un piknikā un tad gulēt, kamēr bērni dara visu paši.  Man ļoti nāca miegs.  Bet parasti ir tā, kad Tu apgulies - tad prātā tik daudz domu, ko var izdarīt un kas jāpaveic, ka laikam jau pēc tiem gadiem, kurus var saskaitīt uz roku pirkstiem. Arī tad nebūs jēgas gulēt.
 Pārgājienā vai gājienā mums bija saruna par to, kas ir tā balva par to, ka iet 6km pārgājienā... nu balva ir tāda, ka mēs visi ejam kopā. Ka mēs visi gribam iet kopā.  Un vēl noteikti var saskaitīt dienas līdz tai dienai, kad būs odu pilns mežs. Es dzirdu kā viņi mostas.


trešdiena, 2014. gada 9. aprīlis

Siltumnīca.

Tāds logs. Pašā galvaspilsētas vidū. Ļots.  
Reizēm ir ceļš ,pa kuru ir ieplānots iet. Bet patiesībā ejam citu. Tīri dabiski. Reizēm mēs vienkārši ejam, bet reizēm ejam ar acīm vaļā un tad redzam burvīgas lietas. Šorīt skrienot pa mežu - satiku vardi. Un es to nebūtu satikusi, ja būtu skrējusi kopā ar Rokiju. Bet es gribēju skriet ar viņu, viņš gribēja skriet ar mani, bet es aizgulējos un Ome bij aizgājusi uz mežu ar visiem suņiem un es sešos no rīta tumsiņā viņu nevarēju atrast, jo viņa bija nogriezusies pa citu taku , jo domāja - ka šorīt neskriešu, ja jau ..  Bet es skrēju un runāju ar sevi, ka pat ja bez suņa mežā ir baisi, man nav ne no kā jābaidās. Un tiešām man patīk skriet ar suni, jo viņš ir manas acis. Kaut Rega vairs nevar un negrib skriet - es skrienot viņu domās redzu ikreiz, kā viņa būtu paņēmusi to līkumu, vai pa kuru taku nogriezusies, cik dziļu ezerā iebridusi un cik skaļi pierējusi mežu.  Rokijs nemaz neskrien ar mani. Viņš skrien savas takas, kaut kur netālu no manis. Man patīk. 
Bet par šīm dāmam nevar nesmieties.
Uz palodzēm patiesi - aug vai neaug. Kaut kas arī neaug. Sīpoli pirmo reizi neaug. Nav īstie sīpoli, bet kā tas vispār ir iespējams?
Skapītis. Es bieži siroju pa i-neta dzīlēm meklējot mēbeles, skatoties un pētot. A ja nu kaut kur kaut kas iepatīkās. Un tad Sen- sen.. biju ieraudzījusi Art deco stila skapīti ar spoguli.., viņš gan sludinājumā bija bez spoguļa un šādiem jaukiem puļķīšiem.., bet tas šķita vareni dārgs un naudas tam tiešām bija žēl. Gāja gadi. Nepārspīlēju. Un sludinājums vēl ar vien stāvēja. Kā tas vispar ir iespējams? Uzrakstīju Onkulim. Un ir.. Tas skapītis gaidīja mani. Viņu gan Gustavs uzpucēja un uzlika spoguli .. Skaists. Tik apaļš + milzīgs un miniatūrs vienalicīgi.
Man garšo gaļa, bet es to vairs neēdu. Zivi gan ēdu, bet reizēm sapņoju par desu. Vienkārši desu. Bet es gaļu vairs neēdu.
Pavasaris smaržo pēc mitriem dubļiem, kuri iesūcas Tevī caur zābakiem... gar biksi uz augšu. Un man patīk tās krāsas, kuras ir pirms Pavasara. Pelēks. Daudz pelēkā.
Un akmeņus var viegli atrast.
Nomazgāt:)




Un man patīk brīvdienas, kad mēs vienkārši esam. Esam visi viens ar otru. Mācamies viens no otra. Grāvis un tiltiņš. Tiltiņš, kura konstrukcija ir stabila, bet pa virsu pāris sapuvušu dēļu. Domāju, ka dille nobīsies un neies, bet viņa dodas  - bez iedrošināšanas , ar prātīgu apziņu liekot kājas tikai uz drošajām vietām. 

Un ja man ir bail no augstuma .. un agrāk likās, ka viņai arī. Bet- nē. Augšā bija atstājot mani zemē. Un es katru reizi aizmirstu, ka viņai nav bail no augstuma. Tikai man.
Kaut es jau kāptu, bet ja man neviens neliek to darīt?

Ģertrūdes ielas kaimiņu romantika.

Un pašmāju romantika. Mīļojās un spēlējās.
Starta ielā bij mans pirmais taurenis. Raibs.
Bet brīvdienu stāsts uz pastkartes ir burvīgs. Medību torņus vajag celt - nevis lai ietu medībās, bet pārgājienos ar bērniem.
Zaļo. Viss.


Pirmos stārķus redzēju - sēžam un stāvam ligzdā. Pupiņas dīgst līdzīgi stārķu tēliem.
Bet Vizbuļ-pulksteņi - iedvesmo. Nu mani.  Kaut nemaz nav laika realizēt visas iedvesmas. Bet gan jau.
 Manos laukos kādreiz bija smaga - smaga tējkanna, bet Ome vairs to nevarēja pacelt.. un tagad ir viegla un spilgta. Tik nepierasti.
Un tie medību torņi ir dažādi. Šajā ir pat elektrība ievilkta.




Šo ziediņu sauc par Cīrulīti. Es nezināju. Es tiešām nezināju... Bet kā tad to vispār var nezināt? Nu nezinu. Zināju , bet nezināju.
Siltumnīca, kā birojs. Nu Tur pagaidām noteikti nav silti, jo "lakstos" nosēžot visu dienu es vakarā nejūtu kājas vai sevi, bet nu tā nu tas ir, es to pieņemu kā faktu un izklāšu siltumnīcā tepiķi. Kāds cits jau sapņo par sildītāju, bet nu nez vai...

Un mazais florists. Kādu mirkli viņa it nemaz negribēja doties uz tirgotavu. Tagad ar prieku.




Un ziniet - kā ir ar tiem sapņiem? Es vienmēr esmu gribējusi siltumnīcu, bet nekad nebiju domājusi, ka tā būs tik ļoti ziedošā vietā. Un var audzēt siltumnīcā.. un var arī neravēt. Tieši kā priekš manis.
Bet nu.. kā, lai To pasaka. Ir jāsapņo,jāgrib, jāstrādā, jādara...  . Un jātic sev. Un citiem.