otrdiena, 2012. gada 17. jūlijs

melleņu sirds.

 Melleņu milijõni no nakts tirgus brokastīs. Kā zirņi kraukšķ un krakšķ - nekrāso lūpas, nekrāso pirkstus.
Nez vai ir limits suņu daudzumam vienā vieglajā auto... , bet pāris gabaliem tur vēl noteikti ir vieta.
Un ja bērnības meža takas ir pārāk tālu, bet sēņot & ogot gribas... cik liela ir iespēja atrast mežu, pat ja tie ir visur, kur vien līkumo pa lauku ceļiem..
 Auto pie auto.. gar ceļa malu. Katram sēņotājam sava sēne un pilna mute ar ogām, bet tad meža vidū - jauns ceļš. Pilnīgi jauns... tieši tāds, kurš beidzas nekurienē.. ar neaizaugušiem grāvjiem un milzīgām trubām..
 Sajūta kā atrakciju parkā - dubļi, saule, mellenes, pārlaimīgi zvēri un lēkājoša jaunatne.. un milzu ceļš, pa kuru nekursē neviens auto pusotras stundas laikā..

 Caurtekas truba. Drosmes pārbaude - tika paveikta... bet ne ar pirmo reizi..
 Pāris dzeltenas gailenes spainī.
melleņu zābaki.
 Un delikatesi bija noēduši jau tārpi. Tik kvalitatīvs darbs. no iekšienes sagrauzts ik milimetrs.., bet no ārpuses..- par to neliecina itin - nekas...
 uzņemu laiku, kas pavadīts skalpelējot vienu grāmatu. Bez sirdsapziņas pārmetumiem, jo šo nudien nesapratu . neizjutu.
 Tās ausis gan nav tik mazas ,lai iemestu somā - un nepamanītu.. bet skaidri zināms, ka nevajag rakāties ilgi, lai saprastu... vai aizmirstas vai nē.., bet ausis atvieglo ceļu uz pacietību - gaidot mani. Paldies viņām.
 Salātu vietā. Brokastu vietā. pusdienu. Bet vakariņās ceru uz kartupeļiem- vārītiem.