piektdiena, 2012. gada 27. aprīlis

VizbuļČiekurplekste. tante. paldies.

Pērles. Protams, ka var nebērt burkās, spaiņos, koferos. Var turēt katru savā nodalījumā, pēc - krāsas, formas.., bet tad pazūd prieks.., vismaz man. viņai.  Bet patiesi - reizēm pērles stāv , katra savā nodalijumā, kā renģes bundžā. 
Saules stars izlocīts brilles formā..
Bet viennozīmīgi šis pakāpiens ir nodeldēts - līdz spīdumam.  Lecu batutā - ar mūziku ausīs. Ākstijos. Lidoju. Mācijos kaut ko jaunu. Un sajutos - ļoti. No tās sajūtas, ka var aplidot uz visām debess pusēm un džemperis plīvo. No sajūtas, ka šo vidi esmu izbaudījusi un izmantojusi uz visiem 100% .. pat vēl vairāk. Ir savi stāsti. Ir  savas takas. Un labi nospodrināts pakāpiens.
Ar sirdi ieraudzīts. Caur pirkstiem.. 
Un ja es tajā koferī katru gadu ieliktu pa kādai lietai- no katra gada. varbūt pa vairākām, bet mazmazītiņām.. ar vēstuli papildinošu.. un tikai pēc gadiem piecdesmit - ļautu to citiem atvērt. Viņu atmiņas par lietām - būtu pavisam citas. Pilnīgi citas, jo katram savs koferis. Bet ne visi to dod citiem atvērt, kur nu vēl izlasīt.
Un rusifikācija  - Mammas roku dizains&darbs. Man šķiet, ka tas ir talants - salikt kopā - audumu ar stāstu.
Par mazu.. par mazu. Domai brilles par mazu.
Un dille to sauc par - princeses vesti.., tad  nu ja man būtu overloks(ceru, ka tā to pareizi raksta)  -es to atdotu vieglu sirdi- tantei, kura šuj un reciklē... ho hooo :)  Lai overlokõ..
Tas dzeltenais rulllis - Ko citi ar to dara? Kāpēc tas gadiem jau gozējas Omei uz skapja, bet viņa ar to itin neko nedara? Kam tāds vispār der?
Savilku "dzelteno" ar savilcējiem - pie stieples. Jo zivis uz āķa vēl neķeras.. domājām izķeksēt tās ar sietu..
Protams no makšķernieku viedokļa - dzeltenā tīklā nekas i kļūdas pēc neiepeldēs.., bet ... bet.. ja citas krāsas mājās nav? un ja ļoti vajag.. Tieši tajā mirklī.


Un tad!!!!! - Nē.. nu bez jokiem! VizbuļČiekurplekste!
.. nudien es zinu, kur atrodas makšķerlietu veikals..- un mēs noteikti kaut ko tajā upē noķersim. Pretlikumīgi. Bet mēs pēc tam atlaidīsim. apsolu.


trešdiena, 2012. gada 25. aprīlis

redzēt.just.

Apžilbt. no krāsas. no saules. no gaismas pret tumsu attiecības. 
Briļļu ēra tikai sākas. Jo man šķiet, ka ir jāsvin, jāsvin fakts, ka var redzēt pasauli.
Ar. Bez. Rõzā. Baltām. Stiklotām vai Karnevāla. 
 Basas kājas. Tās jau nu atkal baltas būs tikai Rudenī.  Un ikreiz, kad viņa atsakās - ģērbties, vilkt apavus, zeķes,šalli... - es atceros sevi. Atceros, kā es burtiski izsteidzos prom no mājas, kad vecmamma sauca, lai apģērbojs siltāk, uzvelku cepuri, neskrienu ar basām kājām. Un ne tikai vecmamma. Visi.  Var jau būt, ka viņai arī salst savādāk.  Un kā, lai uzzin, ka salst, ja neizmēģina.
 Un Kā, lai uzzin krāsu, ja neuzkrāso.
 Pil. Krāsa. Bet galvenais, ka krāso.  Bet krokodīļu veste = maģiska. Labākie divi lati, ko jebkad esmu Rimi atlaižu laikā atstājusi.

 mazliet ideālas piknikvakariņas Omei. Dille sēž pie mājas un gaida Omi braucam no darba. Vakariņu lielāko daļu gan apēda Rega, kamēr neviens tās nesargāja.
 Un ja -nu..., ja nu tas krūms neredzēja, ka ir jau pavasaris. Šodien viņš redz. Viņa.
 Bet Bruno. Visa pļava viņam, bet viņš - ieguļas. apķeras. uzguļas . ieveļas. vienmēr kaut kur . uz kaut kā.
 Briļļu pļava. Briļļu ballei.
 Krāsas. pa vidu baltajam vienmēr ir krāsas. Un pa vidu miegam - vienmēr gribas iemigt, lai acis atpūstos. Un domas.


otrdiena, 2012. gada 24. aprīlis

miers.

Meditatīvā tīšana. Tinu. Tinu. Tinu.  Krāsas iedvesmo. Dzija iedvesmo. 
 Vārdi reizēm jūk.. skuja.skaida.smilga... - skaidu zupa bebram.  Izbrista upe. Izlēkāti dubļi. Balss decibeli uztrennēti.  Bet visā visumā  - saule pārsteidza un sildīja, apģērbu žāvēja nemanot.  Dubļi no biksēm jau līdz mājām bij nokrituši..
 Tik gari, ka vēl garāki par pirkstu galiem. Īstu lēdiju svārki.
 Tieši tik skaisti, lai dille 2h sēdētu autobusā uz Valmieru, lai brauktu pēc tiem. Un to pašu ceļu mērotu atpakaļ uz Rīgu.  Paldies - šuvējai Nanijai.
 Divas takas. Viena ar kāpnītēm. Otra parasta - velo taka.  
Dūmi vai migla. Migla.
Mamma vai māja . Mamma.
Mazliet slīd, viss tik mitrs, kā švamme. Sūnu švamme un dubļu želeja itin visur. Lietus nesabojāja neko, tas tikai papildināja ainavu.  Plānojot - nekad neizplānotu pārgājienu ar ūdeni "kafija&piens" krāsā.. un miglu un bērnus lieliskā garstāvoklī.
 īsi . gari gumijnieki.  zeķes crocu Čībās. ecconieki. Vikmestes upīti šķērsojot un miglu elpojot.
 Manuālā pārceltuve.
 Automātiskā zeķu un Čību mazgātuve.
 Pielijuši ziedi.
 un pat ja zābaki ir divreiz pa lielu.
 Puķītes. Dubļi. Lietus. Stihija, bet viņi īsti romantiķi - Puķītes prātā un pirkstos un upē.
 Kailgliemežu sapņu dzīvesvieta.

 Žagatas krājumi krāsu rindā gaida.


trešdiena, 2012. gada 18. aprīlis

saules zaķis. skābās sirdis.

Mākoņu enciklopēdijā  - gan jau atrastu, kā sauc .., bet tie nav ne gubu, ne spalvu, ne sniega, ne lietus.. 
 Saules un vēja mākoņi.
Visapkārt deg un dedzina kūlu.. un vietām pērnā gada lapas. Mūsējās vēl lido pa pagalmu, ceru  - ka aizlidos:)
Bet ik pa laikam gaiss nosmaržo pēc dūmiem.  Dille prasa - kāpēc deg? Kāds dedzina, bet vietām aizdegas pati.. no izsviestiem izsmēķiem, stikla lauskām..
Un kā tad var aizdegties no stikla lauskas?
Lupa. Saule. Saules zaķis. Sāpīgi dedzinošs.
Pirmais eksperiments - aizdedzināt ugunskura lapas. Pieļauju, ka tās no vakardienas/nakts lietus = bij mitras.., jo dūmot - dūmoja.... , bet aizdegties neaizdegās..
 Nav joki. Dille skrēja uz dīķi . Es, protams nesapratu - kāpēc. Bet izrādās - tāpēc, ka tas stikls tak noteikti esot pēc velna karsts. Noskaidrojām, ka nav.. arīdzan, ka nedrīkst laist saules zaķi uz dzīvām būtnēm.. un, ka ar lupu labāk spēlēties, bez saules.
 Bērza tāss. Papīra salvete. Malkas gabaliņi.  Tuvāk .. tālāk. Īstais lenķis.
 Un izdevās.. ar papīra salveti&tāsi.., kaut ar skaidaino malku - noteikti izdotos ..
 Daudz mazu melnu punktiņu. Un acis paslēpt saules brillēs ar derētu..
 Zaļo pirkstiņu sezõnu atklāt varētu... tādu zem debesīm.  Un "roku" virtenes pa dārzu izvilkt.
 Viss ir mānīgi pelēks. Pelēkā ir mana mīļākā krāsa.
 Zaķkāposti. Zaķskābenes. Skābās sirdis. Tik gardas,ka pat viena vienīgā - zaķskābene, kas tika glabāta herbārijam.. līdz tam nemaz netika.

pirmdiena, 2012. gada 16. aprīlis

ozola likten's

Tuvi tāls ceļojums . Lietaina pusstunda - pielijušā pļavā, šosejas malā. Ceļojums līdz ozolam. Pārdesmit minūtes sarunā ar lietu, gliemežiem, dzērvi, krūmiem, dubļiem ..  , kā neplānoti apmeklēta izrāde. mana dabas izrāde. iziet ārā. atvērt acis. ieelpot. smaidīt. smieties. mazliet skumt.
"Ozols ar bišu spietu" - pļavā gar ceļu, posmā Sigulda-Augšlīgatne
Atvēru šodien senu žurnālu "Liesma" un vecmeistara Bruno Alsiņa bilde no sērijas "..koku likteņi"  iedvesmoja mani doties ciemos, jo ikreiz mēs braucam garām un jūsmojam. Vecmeistari man vispār iedvesmo.. - šķiet ikviens nokaltušais ozols ir kā no viņa bildēm izkāpis..
Līst un līst un līst. Lietus mani izdzen no pļavas. Zābaki pielijuši. piesmelti.
Elpa tik dziļa un sirds mazliet laimīga - no dabas.
Krāsainie krikumi. malt. mērcēt. lipināt.
Kokteiļglāžu prieks. Gards. no bārbij žurnāla izkāpis.
Pum.pum.pumpiņas. 
Es ticu, ka Milda smaida viņus dzirdot, redzot , caur akmeni sajūtot. Smaida un smieklu ritmā dienu ieskandina tie puiši. Un  - lai kas viņiem mugurā, es viņus acīm vaļā redzu pilnīgi citādus.
Nez - vai par atraitnītēm viņas sauc tāpēc, ka citas puķes salā nosalst un viņas paliek vienas vienīgas iekš dobes?...
Lupa, kā objektīvs. Acis māna. Asumu neredzu.
Bet kurpes pie jaunām bantēm tika. Jo uz augstiem papēžiem jau pilsētu neizskriet.
Un Regai tāda uzmanība - nepatīk, bet šorīt viņa gan dīvānā pie dilles ielīda, gan Mati uzmanību piecieta.
Viņai neraksturīga pacietība. 

Terēza tikusi pie jauna tērpa. Omei ar dilli pilns galds ar "šūt" atribūtiem.
Papīra nazis - putoplastam. Atcerējos, ka aizmirsu nopirkt līdzekli pret elektrizēšanos.
Un pat bez piecgades plāna, es jūtos laimīgs cilvēks. Ar laimi mēs katrs izprotam - ko citu. Tā pat kā ar mājas apkures sistēmu un siltumnīcas karkasu. Bet es mostos ar smaidu. Elpoju ar smaidu. Spēju sadzirdēt un saredzēt  ar smaidu. Un man nav bail iziet pļavā un samirkt līdz mielēm. Un tas mani dara laimīgu. Jo viņi mani pagaida mašīnā. Un mēs ripojam tālāk - klausoties dziesmas un dziedot. Pat ja vārdi mums katram skan citi. Melõdija viena.