pirmdiena, 2011. gada 3. oktobris

viena rītausma man.

Vilcienā Ķegums -Aizkraukle tieši viens pasažieris. Es. Bet es braucu uz Koknesi. 
Cepure galvā. Ciklõps ieslēgts. un aizmugurē gluži jauna mirgojoša gaisma sarkanā tonī. Spīd labāk par veco. Patiesi spīd - tā , ka redz. Burtiski lidoju pretī saullēktam. Nenokavēt. 
Novilkt cepuri. izslēgt ciklõpu. plivināt matus. Manā vecumā, jau vajadzētu zināt, ka braucot ar velosipēdu mati jāsien astē. To gan atcerējos tikai vakarā, kad centos ķemmi tiem cauri dabūt. 
Ripot cauri Koknesei. Ripot no kalna un stiept kaklu, svilpt kollijam, ieČolēt Leona dārzā.. un braukt meklēt laivas. nomest riteni. un nošļūkt pie Daugavas. Uzspēt.  Satikt laivas, kā vecus draugus. Bet milzīgā melnā suņa vairs nav.. ir tikai takas gar sētu, kur viņš skrēja. Jaunais neskrien. Jaunais tikai mani vēroja. Bez nevienas skaņas, kamēr es viņa laivas bildēju. 
Es gribētu, lai man pieder laiva. Tāda īsta no koka. Kādreiz ar Regu pa Daugavu laivojām ar gumijas laivu. Regai uz ķepām bij zeķes:) un Rega māk dzert no sporta mangaļa. Un es viņai nemaz nestāstīšu, ka viņas melnā drauga vairs nav. 
Dzert tēju un ēst siermaizes ar upes aļģu smaržu. Un vienkārši elpot.
Melnajā kladē uz soliņa sēžot un saulē sildoties skricelēju : 
Kaut kas jāsajūt. Bet es dzirdu vēju. Klausos vējā. un jūtos nogurusi. Mazliet skumja? 
Visu rītu šeit esmu viena. Viena ar Daugavu.Kokiem. Akmeņiem.Pērsi.
Likteņdārzā gan redzēju Akmeņu vīru. Tam uz auto bij rakstīts " MEKLĒJU AKMEŅUS" , Viņš arī padalijās ar smaidu, kas netipisks Koknesiešiem. 
Kaut kas jādomā. Bet es redzu krāsas. Meklēju gaismas. Un prātā nav itin nekā. Likteņdārza maketos sazīmēts tilts. Nereāli. Nereāli uz to visu skatīties un domāt par to cik viss ir mainījies. Nebūs jāpeld turp un atpakaļ. Varēs pāriet pār tiltu.  Bet Daugavas ūdeņi un akmeņi ir norūdijuši manas pēdas, sirdi, sajūtas un ieelpas. 
Es jau gadiem nebiju bijusi viena kaut kur - bildēt un elpot , nevis darbam, bet sev.. Sajūta dīvaina. Vienas dienas atvaļinājums. Paldies par to. Paldies par To, ka varēju būt viena ar sevi - savām domām. Un paldies par skaisto rītausmu un kluso Likteņdārzu. Nākamreiz es aizvedīšu arī akmeni un dilli uz turieni. Un protams Regu.