svētdiena, 2014. gada 30. marts

Loterija. Dāvana. Prieks.

Ripot pēc sniegpulksteņiem. Patiesībā pirms šī pagalma.. es nezināju, ka ir pagalmi, kuros neaug sniegpulksteņi. Nu neviens. 
Excel - es nebiju atvērusi gadus - 6 noteikti! Viss kā no jauna. Bet pamazām.. Un tad tīri nejauši.. prātā ienāca doma par Loteriju. Nu domājot par pircēju prieku.
 Es atceros, ka "Loterijas" namiņā pie Vērmanes dārza - bija iespējams nopirkt kaut ko līdzīgu.. Un uzreiz dabūt to, ko vinnēji... Māmiņa stāsta, ka to sauca par Loteriju Sprints.
 Nevienas tukšas lozes.
 Griezt un locīt. Locīt un griezt. Skaitīt.
 Kniedētājs? Vai tā to aparātu sauc? Saspiedējs?
 Dille liek "tapiņas" - es saspiežu.
 Pa dienu ejot ārā no mājas - pamanu, ka uz manām skriešanas kedām zīmīte "Rokiju satiksi pa ceļam".. No rīta māmiņa domāja, ka es esmu aizgulējusies un paņēma Rokiju līdz uz mežu. Bet es jau sen biju mājās no skrējiena ar visu suni. Suns tika pastaigā x2.  Laimīgais. Bet es sasmējos par zīmīti.
 Un reizēm ir kaut kas jādāvina bērniem. Nu bērniem , kuri ir dilles draugi un , kuri uzaicina viņu uz kādu ballīti. Tas nenotiek bieži, bet kad notiek, tad ar prieku domājam - "Ko nu?"
 Tad nu Veikals Kurši piedāvā alternatīvas iespējas. Gājām pēc krāsu toņiem un otām & papīra ruļļiem.
 Manuprāt Lieliska dāvana! Lieliska! Toņus ar dilli esam atzinuši par vislabākajiem ikdienā.. krāsojot papīrus , sienas, kokus, podiņus,plakātus , zīmējumus, objektus... nu jebko!
 Un bez rullīša nekā..  un spainīši, lai ir kur likt.
 Bet kamēr dille ballējās.. Es turpināju locīt.. Ozoliņš burtiski nozaga ideju no mana galda & galvas un jau paspēja izsūtīt tautās, pirms viss pabeigts un realizēts.
 Bet es ar nopietnākiem aparātiem, lai šūtu "gaisu & papīru"
 Gatavs!
 Pa īstam gatavs! Otrdien noteikti Loterija arī sāks darboties pie katra pirkuma veikšanas pirmajiem 100 pircējiem. Visas loooozes pilnas!


sestdiena, 2014. gada 22. marts

Ir darbs. Ir vakance.

Tagad nopietni.
Tas bezdarbs Latvijā esot.
Bet vai Jūs ziniet - kādu kurš meklē darbu(Rīgā)? Kādu kurš patiesi grib strādāt? Un nebaidās no darba.

1) Pārdevēju ar izaugsmes iespējām. Pārdevēju, kurš Jūt telpu.

2)Vai kādu Super Multifunkionālu drosmīgu cilvēku, kurš nebaidās Stādīt, Fotogrāfēt, Mazgāt, Pārdot, Smaidīt un Svīst. Kā to daram mēs savā normālā darbdienā.

3) Asistentu. Kurš spēj aizvietot jebkuru no citiem :)

Tad nu sanāk, ka ir trīs vakances. Ja vien kāds gribētu strādāt, nevis teiktu, ka Nu es varu to un to, bet to nevaru. Jāvar. Nu attiecīgi tāpēc meklējam- kādu kurš grib strādāt.

otrdiena, 2014. gada 4. marts

Buratino pagale. Urbis.

Iestādīt pērli un atslēgas, ķēdītes un eglītes.. iestādīt graudos. Graudus vēlams nepieiet ar siekalām, lai nesāk augt.  Bet pirkstos pavasaris. 
 Pārāk garš ceļš urbim līdz mūsmājām bija. Kopš augusta viņš nāk un nāk, bet nevar atnākt. Tad nu izmantoju cenukluba atlaides un nopirku - kaut ko ne gluži labu, bet ciešamu. Kaut tiešām varbūt bij jāpērk kas labāks, bet nu sausu pārkaltušu labu koku - jau reti kas urbj:) jāsamitrina tā trakā egles ripa..
 Šāds urbis man ir jaunums.. nu tas uzgalis vai kāds "vārds" ir pareizais, lai nosauktu to joku , ko skrūvē urbjmašīnā iekšā.
 Urbj labi. Vismaz no Jūras izskalotu koku..  tas gan ir ļoti mīksts. Nu ne gluži, bet mīkstāks par parasto. Bet vietās, kur tas nebija traumēts .. urbis ļoti labi to izurba, neizbojāja.. Citviet, kur jau bija skabargas..tur gan paplosija..
 Tapas vietā.. Jūras koks.
 Darbistabas bardakā pa vidu.. ir viena kaudzīte ar kartoniem.. kastēm.. utt. Kuras gaida, kad viņas kāds saplēsīs un izvārīs ,gaida kad kāds kaut kur pielietos, pielīmēs... Katru nedēļu no turienes kaut kas pazūd.. kaut kas pievienojas.., bet kaķiem tur patīk visvairāk, jo kad kaudzīte tiek sakārtota, tā tiek tik pat ātri izjaukta. blīkš - blākš...
 Skaidu smilšukaste.
 Bet šo lielo Jūras pagali - es atradu Lilastē, tā skapī kalta kopš rudens... Burvīga. īsts Pinokio vai Buratīno - tapa. To es laikam tiešām biju parādā par jaukiem vārdiem, ko par sevi lasīju.  Bet nu nopietni.. kāds bebrs izgrauž koku, Jūra to noskrubē.. un vējš atpūš.
 
 Un vispār pēdējā laikā - īsti nav bijis spēka ieiet darbistabā, lai kaut ko uzsāktu. Viss aprobežojās ar ikdienas sīkumiem.., nekādu pat mazītiņo projektu priekam. Bet šodien šķita, ka prāts ir brīvs un spēks pirkstos...   un tā kā smilšu kastes laivā ar steigu jāizurbj caurumi, lai tur nekrājas ūdens... tad urbis , jau kopš augusta bija ļoti gaidīts.
 Un saņēmos arī izšķirot palodzes grozus, kuri bij pilni ar niekiem no darbistabas un rakstāmlietām. Bet skaidrs ir viens, ja darba rīki nav pārredzami - tos lieto reti vai nemaz.
 Un man Tiger veikalā visu laiku gribējās nopirkt tos koka klucīšus priekš zīmuļiem.., bet šķita.. pati varu.. pati varu. Pati varu uztaisīt.  Varu.
 Akupunktūra .
 Bet vēl... es steidzīgi sarakstīju uz papīra visus e-pastus. Salocīju. Sametu cepurē.
 Pavāriju saules staros, līdz atnāca dille.
 Tad nu viņa izvilka.
 vilka un vilka..
 Līdz man šķita, ka skaitlis 3 - ir baigi maz. Var piecus... Izvilka piecus.. es saku viņai - varbūt septiņus..! uz ko viņa aizstūma cepuri un teica - " Nē! " :))   Tad nu - ta ta rāāā..
Tad nu uzrakstīšu Jums e-pastu, lai atsūtat man Pasta adresi. Un tad jau došos uz pastu.

svētdiena, 2014. gada 2. marts

pastkartes II. Gribi vai negribi.


Maize. Tas ir vienkāršāk-  kā šķiet. Tikai atcerēties - samaisīt, atstāt līdz rītam , lai rūgsts. Kaut šīs maizes sirdis bij īsts trenniņš žoklim. 
 Pārdesmit kilogrami - pastkaršu. Un vismaz divpadsmit no tiem brāķi. Un ja iepriekš mana pieredze drukājot kartiņas bez - izdrukas parauga sanāca perfektas.. Tad tagad maketētāja joki + tipogrāfija = bija šoka stāvoklis man. Bet es mācīšos no šīs pieredzes. 1) cits maketētājs 2) bez paraug izdrukām neko, nekam, nekad nepiekrist.
Bet es uzzināju, ka tik slikti, kā es nebildējot neviens un neko nesaprotot no drukas iespējām, kaut gan es nesaprotu, kā tad pirms tam drukājot man nebija nekādu problēmu. Bet nu aizmirstam.



 istaba smaržo pēc sīpololiem. Pilni spaiņi. Pilns deguns ar smaržu. Pilna palodze. Nez vai zivis akvārijā ārī jūt , ka istaba smaržo pēc sīpoliem.

 Bet ir viena kaudzīte ar pastkartēm.., kuras ir gatavas iziet sabiedrībā. Plašākā par garāžu vai mājas pirmo stāvu. Gatavas , lai uzraksta, apraksta, nobružā - aizsūta.
 Man ir Opis. Tas opis, kurš man mācija, kā taisīja konvertus.. tad, kad tādu nebija.  Kara laikā. Tas opis , kad mana mamma bij maza - viņu auklējot .. zīmēja ainavas. Omīte par to bija ļoti dusmīga(Ļoti.. vēl tagad), jo var tak atrast, kādu lietderīgāku nodarbi. Bet mani tas sajūsmina. Un viņš ir saglabājis daudz savu darbu skices un zīmējumus un eļļas gleznas.  Un man šķita, ka viņš būs priecīgs saviem draugiem sūtīt nevis citas pastkartes/atklātnes.. bet - savas. Tādas, kuru autors ir nevis kāds cits, bet Alberts Bērents.
 Ja rūķi sēdētu pie galda. Un viņi sēž. Viņi sēž un viņiem foooonā mākoņi. Atverama kartiņa. Nosūtīt kādam mākoņus. Pa pastu.
 Un tad ir atveramas atklātnes ..  Sēņu smarža un maijmīlestības smarža.
 Un uzdevums uzzīmēt pastkarti  - nav viegls. Ja Tikai vienu. Bet jāsāk ar vienu. Un māsa ar to tika galā. Man patīk. Kaut gan maketētājs uzspēja pat to sa"rediģēt" un uzlikt nepareizu autoru aizmugurē. Gaidam Pārdrukāto rezultātu. Bet Tas nemaina stāstu.  Bet pāris dienu vēl vajag - līdz pastkarte no ēnas gaismā izies.
 Bet citas. Nu tās, kuras negaida rindā uz - pārdrukāšanu. Tās rīt. Rīt būs - "lakstos" . Valters sola izlikt. Es ticu.
Bet ! Ja nu kāds.. grib dāvanā pilnu pastkaršu komplektu.  Bet ja nu negrib. Bet ja kāds grib.. es solos nosūtīt .. trim cilvēkiem, kuri pieteiksies uz komplektu. Ja nu gribēs vairāk par 3.. Tad nu .. Ko tad? Tad izlozēšu. Kā? Tā vienkārši. Nu ne gluži ar "oliņ boliņ"... bet.. tā pa vienkāršo. Ar lieciniekiem, lai nešķistu, ka blēdība, žuļība.. vai acu māns. Kur pieteikties? Nu komentāros - atstājot e-pasta adresi - ar teikumu "gribu vai negribu pastkaršu komplektu"  , lai zinu, kur/kam  vaicāt pēc adreses. Pasta.