svētdiena, 2014. gada 15. jūnijs

Domāju pievienošu ziņu jau publicētajai, Bet nē!!!
Svarīgākā šī mēneša atziņa, kad bērni mani neklausa un es neklausos viņos.. es sāku runāt franciski! Lūk! Vienkārši runāju .. ar kļūdām, viņiem vienalga, bet - lai cik niķīga būtu jaunākā paaudze - ikreiz tas nostrādā - IK REIZ! un atšķirībā no citiem jokiem, kuri paņem ļoti daudz vecāku enerģijas. Runāšana franciski(pat ar kļūdām) - neprasa nekādu enerģiju. Bet Viņi smejas un vēro Tevi un SĀK klausīties... un tas notiek abpusēji. Un dusmoties franciski ir daudz jautrāk nekā Latviski. Un tas noteikti nav runāt krieviski. Jo par to viņi nesmejas. To viņi zin pat nezinot.

Jūnijs.

Un tad izrādās mēs esam tik lieli cilvēki, ka sēžam milzīgā aktu zālē , jo esam ieradušies uz sapulci vecākiem. Klausamies par skolu, formām, pagarināto grupu .. tik daudz, tik daudz.  Bet visa pamatā, pats svarīgākais ir tas, ka viņa grib uz skolu. Un es varu tikai naktīs lūgties visiem skolas Dieviem, ka tā skola, lai kura tā arī  beigās būs.. - būs draudzīga pret mūsu prātiem un dvēseli.  
Bet Paldies - skolotājām, kuru dēļ dille cēlās no gultas..  un ar prieku devās viņas satikt. Tā es arī vēlētos mācīties.. Mācīties pie kāda, kurš man patīk tik ļoti.  Katram novēlu to bērna prieku un sirdsmieru.. Pēdējos divus b/d gadus mūsmājās tas tiešām tika baudīts.. ar pāris dienu mīnusu. 
 Un kad ģimenes sapulcē tiek lemts - vai skolotājām vajag puķes..  - protams, ka vajag, teica Ozoliņš.. un dille knapi varēja pastiept. Bet skolotājām tak ar nav viegli - ar tiem mūsu ķipariem.
 Ak, Poga! Paldies - Tev:)  bet uz pastu tiešām pienāca vēstule, ka dille no 01.09.2014 ir uzņemta valsts dārziņā, tādi joki man arīdzan patīk :)
 Bet izlaidums - lielisks! Pārgājiens, pļava.. bērni un rotaļas.


 Juris:
 Un Luptatu leļļu darbnīca. Es sabildēšu tās lelles, kuras tapa pēc izlaiduma.. iedvesmojoties no Gitas studijas.
 Parunājām ar viņām, gan pirms, gan pēc izlaiduma. Mū. Mūmiņi. Nu varbūt kādreiz mēs dzīvosim laukos un mums ar būs pašiem sava govs. Latvijas parastā. Bet šitāda ar būtu - ok. Šī nebija tik iedomīga:)
 Es nekad nebiju bijusi - gadatirgūū.. otrajā dienā. Cilvēku maz. Un tas man ļoti patika. Ticu, ka daudzas interesantas lietas nemaz nevarējām vairs redzēt... bet.. otrajā dienā no rīta pat ar ratiem tur būtu komfortabli tikt cauri.



 Un tās mammas tik foršas!  Man vispār šķiet, ka gadatirgū darbojas tie, kuriem ir stipras atbalsta komandas:)
 Nu re.. un tad ir tie svečturi.  Man ļoti patīk! Es zinu, ka visi no viņiem cenšas tikt vaļā... bet es ticu, ka viņi nāks atpakaļ. Nāks ar Joni! Un iztēlojies - tos baltus.. ak!
 nu... "ak cik jauks" - ar tur pat, kur mēs viņus pirmo reizi arī atradām.. Melnās lapsas :) kā sievietes ar spilgti sarkanām lūpām.. tik viņām deguns.
 Mans šī gada favorīts Pēteris Graudulis, kuram arīdzan Jaunjelgavā ir "Daiļamatniecības sēta" muzejs, viņš gan stāsta, ka neviens sekotājs viņa zināšanām un amatam nav atradies...:
 Un mans logo favorīts , lūk tikai tālāk par Logo neko neatceros ... Skaisti adījumi ar! bet nosaukumu neatceros..
 Cepures burvīgas, bet šis nebija cepuru rīts mans spoguļtēls vēstija.. - www.tundra.lv 

 Manas māmiņas tirgus favorīt objekts...
 Un mirklī, kad gribēju tikt pie vainaga.. - tas izrādās bija mazliet pajucis. Un te nu bija mans Kuldīgas līgavas kronis.. kaut bildē tas konkrētais nav.
 Atradu arī - "ideju krelles" stendu. Nu pavisam nejauši... "ooo re.. aaa  - čauuuu" .
 Un biešu ķiploku maizi nogaršoju un iepirku no "Zaļā maize" . - mūsmāju ģimenes jaunākajam - ļooooti garšoja, bet es tiešām noteikti vēlēšos nogaršot arī citas, jo pakalpojums šķiet burvīgs!
 Bet mežs un pļavas jau piedāvā to gardo vasaras sākumu.
Pilnas peļķes ziedlapu. Izžuvušas.
 Pilna grīda zaļumu.
Bet mūsu pusē - noteikti gardi un mīlīgi var padzert kafiju Biķernieku ielas "Vīna un gaismas" ielejā... vienu reizi tur sanāca būt uz svētdienas rīta brokastīm vai branču.. kā tur modīgi saukt.. nu tīri nejauši pēc kartupeļu pirkšanas tirgū.. ar vēlmi iedzert kafiju.  Bet tas bija ziemā. un bija gardas veģetāras un ne tikai brokastis., bet tagad dārzā tur Jauks minimālisms.. ar koka mēbelēm... tik viens galds no metāla, kurš izjauc ainavu:) bet tas tik manās acīs.. Tur ir vērts kafijot. Tā mierīgi.

Un darbā ar viss mierīgi.. Barikādējamies.
Un es cīnos pati ar sevi.., vis ļotāk man no visiem darbiem kaitina - sēdēt pie datora un klikšķināt.. bet nu kaut kas jau no tā visa man ir sanācis - jauna inventāra nomas lapa palēnām jau būs darbošanās kārtībā..- www.konomat.lv  
Vēstules uz flīzēm un loga stikliem. Nu tā mīlestība ir mokoša reizēm, kad mamma un tētis jāgaida mājās no darba.


pirmdiena, 2014. gada 2. jūnijs

Te.

Nu par to, ka mīlestības nevar būt par daudz.. Kraut gan kaudzē nevajag, bet varbūt vajag.. pamazītiņam. 

 Ir lietas, ko es redzu citādi. Tos sīkumus - īpašos sīkumus. Kad dille vārda dienā saņem "Izkrāso pati" lapu no manas draudzenes.. viņas brālēns saka, ka dāvanā ir tikai papīrs. Bet dile guļ uz grīdas un cenšas aizpildīt laukumus, cīnās pati ar sevi, bet krāso un man šķiet tik neticami skaisti. Un esmu pārliecināta, ka ik mirklis, kuru veltam sev mīļu cilvēku bērniem.. lai gatavotu dāvanas, nu tādas vai šitādas, bet citādākas - kaut ko pa visam citu, kaut ko tādu, ko neviens veikals nesaka, ka tieši tas Tev ir jāpērk. Tas veido pasaulīgo prāta šūnu bērna prātā. Ka pasauli veido Tu.  Un tik grūti ir izkrāsot lielu laukumu..Ne tikai mazam cilvēkam, bet arī lielam. To dzīvi izkrāsot tā, lai pašam patiktu.
 Un tad, kad liekas - ka laiks ir sadalīts pa minūtēm. Atrodas vēl pāris minūtes - lai sašūtu kopā galda segumu. Un es mīlu Tirgu! Pat ja veselu gadu tās mežģīnes dzīvoja pa darbistabu bez darba. Un pat ja krāsas šķiet nesavietojamas. Tik ļoti patīk.

 Arī statīvs sapucēts. Kleitā!
 Un pēdējais laiks apēst gurķīšus. Man patīk svinēt pagalmā, klusus sarunu un tikšanās prieka svētkus.
 Un šī bilde būs pastkarte. Tur noteikti ir vairāki stāsti. Kā tur īsti bijis. Bet mīlestība atrod ceļu pat tad, ja logu aizkrāso..
 Un pat, ja visiem šķiet, ka  pats svarīgākais ir - skaisti nopļauts mauriņš.. un katrs otrais uzprasa "Kāpēc nav nopļauts? " un kaimiņš pār sētu apskatās "Vēl ar vien nav nopļauts" .. Tas pieneņpūku prieks ir neaprakstāms.
 Tējot.
 Un noliktavā stundas skrien nemanot.
 Un mirklī, kad Gustavs uzdzied kādu meldiņu - es patiesi aizmirstu dusmas par to "jauniešu slinkumu mūsdienās" ..
 Sildīties smiltīs. Nu ir.. ir Jūrā kaut kāds spēks. Smiltīs maģija. Bet man tiešām patīk Jūra, kad tur ir tieši tik vēss, lai būtu - neviens cilvēks, tikai mēs.
 Un gada laikā viena Jūrmala spēj izmainīties līdz nepazīšanai. Ja skatās caur bildēm. Pilnīgi cita vieta. Pilnīgi cita Gauja.
 Un šis ir uzskatāms kadrs par to, ka banāni jāņem līdz - ne tikai atbilstošā daudzumā - bērnu skaitam, bet arī vīriešu un bērnu skaitam! Jo pārgājiens prasa daudz enerģijas no visiem.
 Lieliskās Gaujas takas. Ideālas! Skriešanai vispār..
 Par to gaistošo prieku. Bet viņas ziedēs atkal. Es to zinu un tam ticu.
Apstājamies pie sludinājuma staba un skatamies vai nav kās sludinājums par "iznomā māju uz vasaru" (mēs meklējam kādu vasaras mitekli tālāk no pilsētas tuvāk pie jūras vai kāda ūdeņa) jo lauku vairs nav..   Ozoliņš skatoties uz sludinājumu prasa " Un ko tur pārdod?" .. Es nevaru nesmieties. Bet runā viņš lieliski! 
Tad nu.. ejam pret vēju - kraujam savas sapņu zvaigznes kaudzē.. stiepjam līdzi ! 
Es vispār šo ierakstu - saņēmos uzrakstīt savā darba laikā, jo satiku šodien Plūmīti. Un Nu jāraksta biežāk, jo man par spīti darbiem un bērniem un pasaulei. Paldies - blogpasaule, ka Tu esi. Jo man ļooooti patīk visi cilvēki, kurus esmu iepazinusi - Te.