otrdiena, 2012. gada 22. maijs

diļļu diena.

Tur kalendārā stāv rakstīts - 22.maijs.. tad jau Diļļu diena. 
Trahēlija kā ziedoša dille. Vizuāli. Mazliet. 
 Bet rītausmā ceptais zaķis, man paklūpot gandrīz dabūja sliktu galu.., bet izdzīvoja.., uz palodzes paslēpušies pāraugušie kvieši, kā labi laksti kūkas dekõram. Jo zaķis bez zaļumiem nemaz nav zaķis.
 Burkāni un rupjmaize. Nomazgāti, sagriezti un prom - ciemoties. Sargsuns paliek mājās.
Bet manī ir vizuāls, garīgs un fizisks pagurums. Es  jūtu, cik labi smaržo rupjmaize, bet nemaz nepagaršoju.
 Neaprakstāmi daudz tas māca. Liek just. Sajust. Domāt līdz, ka pasaulē Tu esi svarīgs, bet visam ir savi noteikumi. Izjādes ir viens no lielākajiem dilles priekiem un mācībstundām vienlaikus. Jo ļaut Tētim pirmajam uzkāpt baltā zirgā - nav viegli. Maza asara acī.., bet stāv un gaida.. , gaida savu zirgu. Saprast, kāpēc Tētis šoreiz  tiek pirmais, saprast, kāpēc krāsai nav nozīmes, saprast - un iemācīties pacietību, šķiet var tikai kopā ar dzīvniekiem. Tad asara notek tik klusi, jo  prieks par visu ir daudz lielāks.Kluss prieks. No staļļa izved Eiropu un dille jau aizmirst, ka viņa gribēja baltu zirgu. Jo šis tak esot vismīļākais un skaistākais..Tumšās šokolādes krāsā. Gandrīz melns.
 Un arī liels cilvēks mācās. Mācās sajust sevi un dzīvnieku. Aizmirst pilnīgi visu. Domāt un redzēt esošo.
 Lēdija cauri peļķēm nemaz labprātīgi neejot. Tāds lielisko dāmu klubiņš tur, tajā Salaspils botāniskā dārza stallī.. , kaut arī puiši ir.
 Pilnīgs miers manī. Pateicoties pretodu līdzeklim.
 Pirmā pie garduma protams tiek - sapņaini skaistā Lēdija. Tas jau nekas, ka mugurā netika.... simpātijas nenoliedzamas.
 Balts stallis. Tīrs un sauss un gaišs. Tik pat gaišs prieks mūsos. Jo minūti pēc nokāpšanas viņa jau Čukst ausī, ka gribētu vēl.., bet Nē.. zirgiem atpūta un bērni pa gultām. Citu vakaru brauksim atkal.
 Bet es tikmēr savu saldumkāri  - ar riekstiņiem veldzēšu. Saldi. Sapņi un gardumi.