pirmdiena, 2012. gada 18. jūnijs

Rõzā mehānisms.

Tandēmā. 24h. 
 Ilūkstē pārdod rõzā tandēma velosipēdus. Ak, nē !- mēs nopirkām pēdējo. Vistaisnākais ceļš, ko es jebkad esmu redzējusi. Vecumnieki -Nereta- Aknīste- Ilūkste.. - īsti ātrumu nesamazinot ..  Skaista pierobeža. Maz apdzīvota, bet skaista bez gala.  Stabi un kaķi tur ir lielākā skaitā nekā cilvēki.
Joki mežā ar luksafõriem un policijas auto. Reizēm notici neticamajam, kad redzi acīmredzamo = un tad pasmejies par sevi. Jo kas vainīgs - tas bailīgs. Tieši tā arī ir.  Aknīste-Jēkabpils-Koknese (pusnakts un latgales radio dziesma par  " tas ved uz zemi laimīgoooooooo... un izrādās uz māāāājāāāām.") Bet mājas sen nav mājas, bet sajūta jau nemainās. Un ripojam uz viesnīcu.
Bet no rīta es Koknesē  pa logu ieraugu - potenciālo draugu. Es viņam piedāvāju - doties peldēties un viņš luncinot piekrīt. Es dievinu peldēties. Bet peldēt Daugavā & Pērsē jau ir bezgala dievīgi. Tur pat nav vārdu.  Valters teica, ka es tagad mēnesi nemazgāšos, jo smaržoju pēc Daugavas.
Katram cilvēkam savas vājības. Mana ir Daugava pie Kokneses.
Beigās gan izrādās, ka suns -  tā ir viņa  - un viņas vārds ir Lēdija.
 Garda kafija & brokastis. Bezgala viesmīlīgs suns un vislabākais saldūdens, kurā peldēt pa īstam .. un izrādās saimnieks ir tas - Akmeņu vīrs, no manas - atvaļinājumdienas pagājušajā gadā.
 Koknese-Vecbebri. Pāris joki ar vecmammu.
Ja sēņu ceļa-taku vietā - meža vidū. Uzber granti un uztaisa - ceļu...  Tad tā ir īstā vieta , kur doties tandēmbraucienā ar savu jauno vello. Aizbraucu uz III ceļu - Tur gaileņu nav.  Bet šitā divatā nesties pa granti ar rõzā tandēmu - vējš pūš, dunduri mūs nevar noķert..
Tad nu es oficiāli nedusmojos uz cilvēkiem, kuri uzveidoja ceļu nekurienē - šķiet tikai meža izvešanai.. , jo es to jau piedzīvoju ar jaunām sajūtām.
Vecbebri - Menģele -Taurupe - Zaube - Nītaure, kaut protams dzirnavās ieklīdām profesionālu nolūku dēļ., bet beigās.- uzzinājām, ka tur var gardi paēst(ja esot uzraksts, kaut nebija).. un ēdām & laivojām &vērojām.
Dille ar mums uz "Daugavpili" braukt negribēja - pat pēc Rõzā aparāta. Prieks nevaldāms.
 Doma velosipēdus neatzīst. Viņai nabagam bērnība pagāja velosipēda grozā kratoties.. , bet ar mazām kājelēm censties 99x skriet pakaļ: turp un atpakaļ - turp un atpakaļ.. Nu nav normāli.
 Kaut braucamais nemaz nav priekš dilles domāts : skaidrs ir viens, ka tas ir īsts - ražot prieku mehānisms.