piektdiena, 2012. gada 6. aprīlis

svētēļi.

Parasts Lielās piektdienas rīts.
Dille skatās Sprīdīti.
Mēs kārtojam māju.
pa vidu visam. Atveru ledusskapi .."Ko nu, lai apēd?"
Uzveidoju desmaizi.
Pieleju kafijai pienu. Ar vienu aci skatos pa logu.
Nokožu kumosu no maizes.
Un tad es viņu pamanu.
Lidojošu stārķi. Un es nekad! NEKAD ! 
Pirmo stārķi nesmu redzējusi - Lidojam..
Parasti viņš stāv ligzdā. Slāj pa lauku. 
Un rīt man bij plāns braukt meklēt savu pirmo stārķi.
Bet viņš  - ņem  un atlido pie manis. Un es nemirkli nedomāju, ka tā ir sakritība, ka es tur pie loga stāvu un nejauši ieraugu.  
Un Jūs jau zinat, kādu stārķi pirmo ierauga - tā vasaru pavada.
Taureņu krāsa - dzeltena.
Stārķis - Lidojošs. 
Un tie nav nekādi joki. Pat ne māņticība. Tā vienkārši ir.  
.. un es viņus katru gadu gaidu. Ļoti.