trešdiena, 2012. gada 18. aprīlis

saules zaķis. skābās sirdis.

Mākoņu enciklopēdijā  - gan jau atrastu, kā sauc .., bet tie nav ne gubu, ne spalvu, ne sniega, ne lietus.. 
 Saules un vēja mākoņi.
Visapkārt deg un dedzina kūlu.. un vietām pērnā gada lapas. Mūsējās vēl lido pa pagalmu, ceru  - ka aizlidos:)
Bet ik pa laikam gaiss nosmaržo pēc dūmiem.  Dille prasa - kāpēc deg? Kāds dedzina, bet vietām aizdegas pati.. no izsviestiem izsmēķiem, stikla lauskām..
Un kā tad var aizdegties no stikla lauskas?
Lupa. Saule. Saules zaķis. Sāpīgi dedzinošs.
Pirmais eksperiments - aizdedzināt ugunskura lapas. Pieļauju, ka tās no vakardienas/nakts lietus = bij mitras.., jo dūmot - dūmoja.... , bet aizdegties neaizdegās..
 Nav joki. Dille skrēja uz dīķi . Es, protams nesapratu - kāpēc. Bet izrādās - tāpēc, ka tas stikls tak noteikti esot pēc velna karsts. Noskaidrojām, ka nav.. arīdzan, ka nedrīkst laist saules zaķi uz dzīvām būtnēm.. un, ka ar lupu labāk spēlēties, bez saules.
 Bērza tāss. Papīra salvete. Malkas gabaliņi.  Tuvāk .. tālāk. Īstais lenķis.
 Un izdevās.. ar papīra salveti&tāsi.., kaut ar skaidaino malku - noteikti izdotos ..
 Daudz mazu melnu punktiņu. Un acis paslēpt saules brillēs ar derētu..
 Zaļo pirkstiņu sezõnu atklāt varētu... tādu zem debesīm.  Un "roku" virtenes pa dārzu izvilkt.
 Viss ir mānīgi pelēks. Pelēkā ir mana mīļākā krāsa.
 Zaķkāposti. Zaķskābenes. Skābās sirdis. Tik gardas,ka pat viena vienīgā - zaķskābene, kas tika glabāta herbārijam.. līdz tam nemaz netika.