svētdiena, 2011. gada 25. septembris

kūkas mm..kukurūzkarogi.

Tā  noteikti ir visiem , kad pa galvu nēsājas idejas.. un kāda konkrētā neatkāpjas līdz mirklim, kamēr tu Realizē un saproti,ka no tā nesanāk ne Čiku ne grabu, Kaut protams.. sanāk gan.. bet uzzini arī, to kas nesanāk..
Dzīvojās pa prātu Kukurūzlapu karogu virtenes.. es jau pilnīgi redzēju acīm ciet..- ko es redzēju acīm vaļā, kad viņas pāris stundas stāvēja saulē un gaidīja savu "fotogrāfēt" kārtu.. ehh. tad mēs vienkārši uzspēlējām kopēju spēli.
Bet dille vakar pamodās ar punķu pilnu degunu, bet tas jau zvaigznēm netraucē vai ne? Tas arī netraucē ar brālēnu darīt -skriešanos/spēlēšanos/runāšanos/slidināšanos/būt pie omesšanos/mētāt zvaigznes/sakauties/ēst sāļos krekerus/gaidīt kūku/ aizbraukt uz baisu vietu un nenoskaidrot vai tur bija vai nebija govis.. 
Kamēr es skavoju savus karogus.. Valters "rotaļājās" ar Fizāļu fontu. Viesturs brauca pēc kūkas.  Opis prasīja , kad kūka beidzot būs. Ome cepa kotletes. Un Doma vienkārši baudīja svaigu gaisu.
Spāre.. spārei pielavīties ir tik pat grūti, kā nekasīt degunu, kad tā sēž uz tā. Tad nu šī bij noteikti apreibusi no svētdienas saules.. 
Kad nu kūka klāt. Spuldzes sakārtas. Zvaigznes plīvo. Un atbildēts uz visiem jautājumiem "Kāpēc vajag darīt kaut ko tādu - svētdienas dienā? Un kam tas vispār vajadzīgs?Un kāpēc Te nedod tēju?" Tad arī var visu "mest" bussā, apēst beidzot Kotleti.. un jau pa krēslu braukt uz Rīgu.
Bet man karogi vēl ar vien patīk, kaut netika pielietoti, jo diena pa īsu. Un saule pa karstu. Bet kurkurūzas tik gardas. 
Mazie mežoņi ar kūkšķīvjiem dodas uz "pikniksegu" ēst kūku. Prasu Oliveram :"Vai kūka garšīga?".. Viņš:       " Mmmm ..aha!" un mutē iebāž sāļo krekeri:) Un vispār viņš teica, ka pie viņa ciemos braucot, lai dāvinot viņam sāļos krekerus. Tā arī darīsim. Daudz papīra zvaigžņu ar :) lai pagalms smuks.. un zāli priecīgi pļaut..
Kaut dienas gaitā Oļa man arī uzspēja iešpļaut sejā, kad viņam teicu, ka nedrīkst bojāt materiālus.. Es protams solīju, ka nedraudzēšos ar viņu, viņš tik smej un skrien ātrāk par mani.., bet mazajam viltniekam muguru pagriezt nevar:) jo zvaigznes tā vien prasās, lai tās sapinķerētu.. un karogi , lai norautu un es tieši tik smieklīga, lai manu "nedrīkst" uztvertu kā spēli, Valtera pērkodārdus jau ar nedzirdēja, vienkārši bēg prom.. .... Tad nu pēdējais skrējiens caur karogiem.. un pa mājām. 
Rīgā pie pēdējā luksafõra dille man prasa " Kāpēc šodien Tu un Tētis ar Oliveru un mani nespēlējāties? Bet visu dienu strādājāt?"  Kaut man jau likās, ka pa vidu bij daudz .. daudz jautrības.., bet tas jau ir tikai mans neobjektīvais viedoklis.
Bet patiesi - patiesi - nu tā patiesi .. vajadzīgs vaļinājums. Tāds neko nedarīt kopā. 

sestdiena, 2011. gada 24. septembris

papīra cirtnis

Žurnāla zvaigžņu stunda klāt.. Kleitu iemainīju pret papīra cirtņiem. Vai attiecīgi nenopirku kleitu, bet nopirku ko citu. Tad nu caurumojam visu..Un dille šito zvēru spiež uz nebēdu.  Nosūtīt pa pastu draugiem veselu kaudzi ar zvaigznēm ir mīļi:) Šitās ar ziemassvētkos pilna aploksne.. un uz vienas no tām kāds neliels sveiciens.. un vairāk jau neko nevajag:) 
Un zvaigžņu ballītes virtenes gatavas.. izcirsts. sašūt, atlocīt. iekarināt.. 
un pa gaisu.. pa gaisu.. 

ceturtdiena, 2011. gada 22. septembris

attīstīt.fiksēt.ēnas.

Vēlā vakara stundā ienākot mājās, patīk vērot nianses, pēc kurām var spriest, ko viņi bez manis sadarījuši.. nolauzts zieds iekš krūzītes... tātad bijuši lakstos. 
Bet Vēl pagājušo nedēļ, kad manu prātu aizņēma Čiekuri.., mēs ar dillli cauri vējiem un lietiem braucām uz centru pēc Foto papīra uz LāČplēša ielu 56. Tur man patika tad, kad man bij padsmit.. un patika arī tagad un Patiesi vērtīgi ir ieraudzīt arī to pašu onkuli.. Un izklausīt pāris stāstus, vai zināšanas, kuras man apputējušas prātā.., bet viņš teica, ka to jau nevar aizmirst.. un vispār ne jau mēs bildes tīstīsim.. , ka pieraksti par temperatūrām un minūtēm jāmeklē:) 
brīnumi un maģija. tam Foto papīram..- bet patiesi bērna prātam saprotama..:) viss kur tiek gaisma - būs melns un pelēks.. visur kur netiek.. "balts" , Izmantojām parasto pieres ciklõpu ar sarkano "filtru" (tas gan nav labs variants un viņš laiž cauri gaismu, kas iespaido baltumu) . Bet tā kā man Rīgā nav sarkano lukturu.. un Alfā sarkanu lampiņu.. tad nu..:) lietojam to kas ir.. + secināju, ka ļaut dillei spiest kopētāja slēdzīti ar pildspalvas otru galu.. ar nav prātīgi:) un izgaismošanai ņēmām parasto dilles pandlukturi.. 
Tad nu, lai veidotu "ēnu bildi" vajag : Fotopapīru, fiksāžu, papīra attīstītāju, traukus(vēlams papīra izmērā) kuros mērcēt to papīru.. un lukturus:) un visu ko vien girb "noēnot" + Vajag pilnīgu tumsu..
Tātad pat trauku Rīgā nav:) izmantoju pārtikas kastīti un kaķu kasti(jo kaķi to vairs sen nelieto un nav aizvesta uz laukiem) lūkkkk... cik viss vienkārši + protams cimdus.. un ja bērnam nav cimdu un nav pincetes metāla, tad labāk jau mērcēt pašam pieaugušajam.., jo tas attīstītājs noteikti nekas labs nav:) ķīmija ir un paliek ķīmija.. Bet process Superīgs! Tumsa un gaismas pārslēgšanas.. Dillei patika:) un man patika, ka viņai patika, bet viņai visvairāk patika, ka pēc tam viņa to tak varēšot iemācīt tētim. Tieši Tā!!! 

Tad nu tumsā izņem papīr loksni -> ar vienu izeksperimentē, kura puse ir jūtīgā...-> tad sarkanās gaismas pavadībā liek uz papīra visu ko grib.., tad virs papīra iededz balto gaismu.. attiecīgi var skaitīt ..1/2/3.. vai vairāk.. jo ilgāk gaisma, jo melnāks pleķis un caurspīdīgajiem priekšmetiem mazāks kontrasts..vietās kur spīd cauri.. -> tad liek attīstītājā -> gaida kad pietiekošs vēlamais tonis.. vai arī ļauj līdz galam iztīstīties-> nopilina un liek fiksēties.. tur tur vismaz 10 min:)  un tad nes skalot tekošā ūdenī.. un izkarina..vai izliek uz avīzēm:) 
mēs šādi taisīsim dilles skolas tirdziņam ēnu spēles, ko viņai "tirgot.". attiecīgi ēnu lapa un priekšmeti līdz:), lai var meklēt - kas ir kas:) 
Un protams no datõra visu var izprintēt .. un nav nekādas šmuces mājās.. bet veidošanas process fantastisks..  un brīnumsajūta pie katra darba..:) un maģija sarkanajai gaismai.. 
un protams kartiņa ģeniāla:) 
pirksti smaržo pēc fiksāžas. Un patiesi gribu savu darbnīcu. Ne tikai foto.. bet vietu, kur viss - kas man ir ir uz vietas..:) lai visu vēlamajā vakarā var pielietot.. un bildes nav jātīsta kaķa kastē:) vai arī.. jālūdz mammai, lai meklē kaut ko bēniņos:) un ved uz Rīgu..:)

pirmdiena, 2011. gada 19. septembris

Č.

Skumji kratu galvu un saprotu, ka nav izdarīts tas, kas ir vajadzīgs.., bet to jau zinu tikai es un Valters. Un kopumā jau ir ok. Vairāk kā Ok. Tik bildējot dažādas sfēras vienuviet - man nepieciešama asistēšana - tīri .. ha ha.. stratēģiskajā virzienā..! uzšaut - lai atceros , kas patiesi ir tas, kāpēc mēs esam mežā. 
Čiekuri un bluķīši un violetā krāsa. Un ziedi. Tāpēc mēs tur bijām. Sajust vasaru caur Čiekuriem un pēc tam visu pārējo. 
Un Jā! ir viegli saprast un iztēloties sevi - redzot sev saprotamu vidi. Bet zaļa tilla kleita.. Nu jēl! Tad liekas, ka tā tika šūta tieši mežam. Tilla kleitu dizainēja un šuva: Sintija ... un , ja tādi cilvēki strādā citā sfērā, tad ko viņa paveiktu , tad ja strādātu savā? Tilla un diegu sfērā? Par ģeniālo sievietes skaistumu nerunājot.. 
Redzēt sūnu Čiekur mežā zaļu tilla kleitu un dievīgus ziedus - nudien, pat tie, kuri sevi neiztēlojas - kaut kādā Kāzu dienā.. to vienkarši spēj sākt darīt, jo viss aug.. un smaržo. Un cilvēks tajā vidē dabiski iekļaujas, tik dabiski, ka šķiet sireāli ... . Tas gluži kā ar dziesmusvētkiem, kad pat tie, kuri nedzied/nemāk/nevar.. dzied līdzi. 
Un garšu kārpiņām ir cieša saistība ar labu sajūtu arī mežā.
Un viņš spēj vienā naktī radīt brīnumus.. Tu aizej gulēt, bet viņš rada ziedu brīnumus. Atceros - "jaunībā" rītu, kad brokastojām virtuvē blakus dekorētam zārkam.. , patiesi skaistam:).. un nakti, kad sīpols pārtapa dimantā..  un tad šo, kad mašīnā ieraudzīju tik daudzus un visus tik tik ļotus pušķus. Un tāds ir katrs otrais rīts.. Un ir daudzas lietas, ko es nemaz neredzu,jo vairs sen tas netop virtuvē. Bet šoreiz - tas viss par godu mežam. Un sajūtām pret vasaru un ziediem. 
Bet Doma viennozīmīgi - nav meža suns..! Nav! Un Čiekurkleita ar izrādās nav nobildēta, tā kā nākas.. nu nav..:) Uzšaut man! Divreiz!  Kaut bildes dievīgas! Un meitenes tik skaistas. Un viss jau ir izdevies uz visiem 100% ,bet vajadzēja uz 200%. 
Ar to arī beidzas - Čiekuru vasara. Tieši tik ļota, lai sajustu rudeni mazliet ietinoties šallē. Un - Paldies, par skaisto vakardienu! Un paldies arī Andrim, par to, ka atrada manu telefõnu un kāpa priedēs:) un ģenerēja smaidu.

svētdiena, 2011. gada 18. septembris

mīla.skaisti.gadi.

 Valters teica, ka jāpaiet desmit gadiem, lai beidzot viņš uzveidotu tādu līgavas pušķi, kurš man patīk.. , tādu - ko es gribētu sev. Un tas nav maz, gan tas, ka desmit gadi , gan tas - ka es arī kādreiz to gribētu sev. Tad nu šis ir tieši tāds.
Vēl jāpaiet ir nezcik gadiem, lai satiktu sev mīļu cilvēku mežā. Manas "stilīgās" būtības otru pusi - Sintiju. Un teikšu godīgi, ka tagad mēs nudien izskatamies daudz labāk, nekā jaunībā, kad meklējām tos savus stilus, kas bij tālu no vārda stils. Bet kad apkopošu bildes ar skaidru prātu, tad jau pat rakstīt neko nevajadzēs.. tik pūst un elst.. par to cik skaistas meitenes latvijā.. un cik skaistas kleitas tās pašas sev šuj.. un cik skaisti Valters ziedus kārto.. cik skaisti Agnese "knipelē un spurgaļo"
 Meitenes te runāja par to Latvisko mīlestību. Nu tad būs būt tam latviski.. (bildē Ludvigs par savu mīlu domā)
 Un vēl :) Agnese beidzot uzveidojusi arī skaistu šlipsi.Viņai gan vajadzēja mazāk par desmit gadiem.. Nu tādu, kas man patīk. Tādu, ko es kādam gribētu apsiet vai nosiet.  Un vārds skaisti - nenolietojas. Tad nu skaidrs ir viens.. kaut ko taisot jādomā par Mī.le.stī.bu.. jo gan šlipsē, gan pušķī, gan vārdā "mīla" tas ir..
Bet rīt es visu izstāstīšu - caur kadriem. caur Sajūtu mežu mežā.

sestdiena, 2011. gada 17. septembris

sajūtu mežam tuvojoties.

Grāmatā izurbt caurumus - neaizskarot burtus. Atvēru latviskoto Ostinas variantu par "Lepnums un aizspriedumi" .. jēl! Ja kāds atver to, tad noteikti tik pat ātri aizver. Nekad to filmu neskatītos, ja to būtu lasijusi latviski. Vismaz jauno latvisko variantu. Bet cururvate saldāka angļu burtos. Bet Cukurvate, kā gaistošs mirklis, līdz rītam nemaz nevar saglabāt. Tur paliek vien cukura rasa. Kāds man varētu pateikt kāpēc tā.. un kā panākt , lai cukurvate noturas līdz rītam.. Kā ir iespējams iesaiņot cukurvati, kā to tirgo kīnõ teātrī..? kāpēc tā nepielīp? jo tas ir ķīmisks cukurs..?  Bet ne par to ir stāsts un dienas sajūtas..
Sajūtas pierakstītas kladē..  Kaut patiesībā, reizēm jau nevar saprast, kas ir īsts un kas izdomāts. Bet viens ir skaidrs, ja vien nepieraksti, tad sajūtas izzūd, bez atmiņām.. Es pierakstu. 
Vai priede nav viens no sajūtu kokiem? Ēna, kā sajūtu pilnam cilvēkam. Bet rakstāmmašīna sit un izsit.. papīrā caurumus.., lai acīm - kur spēlēties, lai pārlasot - kur aizķerties. Un atcerēties. vai iesmaidīties. iedomāties. iztēloties. 
Šorīt skrienot pa mežu domāju par to, cik ļoti gribētu parunāt ar Daigu un cik ļoti gribētu redzēt, kā Rega un SiekalKaspers - osta visas svarīgākās meža priedes, kamēr mēs runājam par visām pasaules sajūtām. Stāstam. Klausamies. un vienkārši staigājam pa Priežu mežu. Tad nu - Paldies, tam mežam - par iespēju iegūt draugus. 
Un vēl - paldies, tai Tantei, kura man atdeva sudraba rokassprādzi, kura man liekot audum maisu plecā ieķērās un dēļ limonādes svara arī salocijās un prom pa grīdu bija.. es pat nemanīju.. bet tante redzēja! Paldies! 
Bet tagad Skaļš "28.augusta" disks pilns ar Fun Lovin' Criminals  un taisīšu, ka es Čiekurkonfektes.. un pielūgšu sauli. Lai rīt spīd. 
Bet vispār dziļi iekšā ir vajadzība pastāstīt. Bet nez vai vajag.

svētdiena, 2011. gada 11. septembris

dāvanu kastītes. dejot. putekļi.

Dāvanu kastīte, kā dāvanas sākums. Izdomā iesaiņojumu un tad iedomājies, ko tajā likt iekšā.. Vismaz reizēm  - tieši tā . Smaržot pēc krāsas un glābt kastītes no lietus.
 Dāvināt ir viennozīmīgi labs vārds. Laba darbība. 
Bet šīs kastītes, protams- klejos uz lakstos, lai ceļotu tālāk.. 
Bet viss bez gala lakstains. Tāds no sirds.  Tāds īsts stāsts par vasaru.. un mazliet par rudeni.
 Bet visam.. patiesi visam pa vidu. Visām milzu iesnām un kakla sāpēm.. vēl viena neplānota nedēļa laukos.. starp Čiekuriem un kastītēm un pērlēm.. Un šodien sakārtoju istabu. Bēniņistabu pirmo reizi visā vasarā. Kā ir iespējams nekārtot istabu visu vasaru? Elementāri! Ja tur guļ un šuj un pērļo, tad kārtošanai tur nav vietas.. visam sava vieta . Bet šodien viss sakārtojās pa kastēm, lai ceļotu uz Rīgu. Un istabā paveras īsts deju placis. Un es arī dejoju. Dzēru aukstu Cõlu.., klausījos savu neapnīkošo tvista mūziku un dejoju un kārtoju.. un sapņoju par to, ka kādreiz varēšu uzaicināt draugus uz īstu deju ballīti. Tādu, ka nākamajā dienā sāp kājas un prese un galvā skan.. un mati vēl ar vien dejo.
Pa vidam gaidot,kad putekļu sūcējs atbrīvosies... arī uzveidoju vēl lakstainas kastītes.. un tagad Jāiet Sūkt visi vasaras putekļi no dēļu šķirbām un beigtās lapsenes,pērles un zirnekļi. Un dejot, vai vismaz dīdīties ritmā.