pirmdiena, 2011. gada 5. septembris

gulbju balle. atrasta -rediģējot ziņas.

Bērnu ballīte nav joks, ja dille izvēlas tēmu - gulbis. Gulbis no neglītā pīlēna multfilmas(ar skumjajām dziesmām un mulfilmas noskaņu kopumā) . Balti kroņi un balti spārni. Un balti krāsoti gulbji.  Lidot. Varbūt pat neviens no malas nesapratīs. Bet laikam - jau sen , sen ir pārstāts censties, lai saprastu. Jo galvenais ir smaids - dilles sejā. Kaut viņai pacietība ir jāmācās - jo nav jau viegli gaidīt, kamēr tie spārni uzšujas, jo tik daudz vienveidīgu darbību.. ar ierobežotu gaismas daudzumu- pat man uz beigām jau prieks bij no fakta vien, ka pēdējā šūšanas rinda..
Bet tas viss bij tā vērts .. smaids sejā un sajūtās. Tik bilžu no šī gada itin nekādu.. Varbūt tāpēc, ka man no smaida nebij laika bildēt. Bet ja pagājušo gad.. dille man opā bij 50% laika.. tad šogad es viņu pat viņas ballītē īsti neredzēju... Jo viņa ballējās kopā ar draugiem. 

Un es no viņas mācos tik daudz. Viņa vienkārši man liek mācīties dzīvi. no sākuma. Tas viss man ir pilnīgi svešs. Bet man patīk ballēties. Man patīk ja atbrauc uz ballīti cilvēki, kuriem patīk ballēties, šķiet tā ir laba audzināšana - piedalīties visā ko piedāvā, jo beigu beigās var atklāties, ka Tev tas patīk..:) 
Veiksmīgas ballītes pamatā noteikti ir fizisks lēciens un rokdarbu galds(kur vecāki ar bērniem veido kaut ko sev vai jubilārim) . Šogad tas bij gluži gulbjots. un patiesi žēl, ka nav iebildēts, nekas ,kas uztapa ,Bet Jūlija uzveidoja ģeniālus gulbjus.... Un paldies visiem, kas patiesi tur uz galda radīja prieku. No katras ballītes mums ir veidotas atmiņas, kas ir ap mums taustāmā formā. No vienas rotas, no otras  akmeņi, no trešās kuģi, no šīs gulbji..
un smaids sejā par spārniem uz muguras un kroņiem galvās. 
Un dilles draugi man šķiet gluži, kā manis pašas.. Ja vien viņi zinātu cik būtiski ir mums. "ejam uz skolu, skatīties vai Estere un Henrijs jau klāt" " Ejam uz mežu - satikt Markusu" .." varbūt Lauriņa arī šodien mums pamās" ... Tad nu līdz ar ballītēm, ceru  - ka viņi zin un jūt, cik ļoti īpaši ir manai dillei. Nav jau viegli sameklēt draugus pilsētā, bet viņi ir.. un man ar to nav nekāda sakara. Es varu tikai smaidīt - par to cik ļoti viņai viņi patīk. 
Un Paldies Alni, par manu sastiepto kāju. Un paldies - Valteram par skrējien/lecien gulbju pili. Pieļauju, ka mums patīk lekt  un skriet tik pat ļoti kā mazajiem.