ceturtdiena, 2012. gada 5. aprīlis

olu magnēti.

Attiecība.
Patīk divpadsmit lietas - nepatīk viena, es ceru, ka ir pieļaujama - zaļajai ceturtdienai. 
Baltas olas, brūnas olas. Ledusskapī ir gan baltas, gan brūnas. Tik brūnas, kā bērnībā - ar reljefu un rakstiem. Audžutēvs reizēm no laukiem atved īstas olas. Tās garšo tik īsti. 
 Olas ģipsī. Nogrimssss? vai nenogrimmsss..? Magnēts ģipsī.. nogrimsssss.... vai tomēr nenogrimss?
Es nespēju katru dienu aiz sevis novākt, ja zinu, ka rīt darīšu to pašu. Tad nu guļamistaba ir ģipsī. Bet mani tas itin nemaz neuztrauc, nesatrauc.. - jūtos labi. Dille no basajām pēdām noslauka asos ģipša gabalus un dodas tālāk..
 Bet nebūt nav tā, ka viņa ir sajūsmā par ģipsēšanu - jo tas viņai pirmajā reizē nesanāca(jo gribēja pārģērties, jokoties un sakalta) .. Un vēl jo vairāk, ka to visu, ko uztaisa - ved prom - uz "lakstos" .  Pavisam nav normāli.
 Tad nu desmit olas - sabojāju "uzvārot " ģipsī.., bet tās baltās ir tik trauslas..  . Kēkss - olu trauks, kurā aug hiacinta. Nez kurš izdomāja tik skaistu kēksa formu. Izcila doma. Paldies par to.. , jo mums patīk to pielietot.
 Lieldienu magnēti. Mazmazītiņš ģipša daudzums.. tik mazs, lai dille piekristu mēģināt, ne tikai pieliet ūdeni, vai iekrāmēt ģipsi... bet mēģināt vēlreiz.. bez jokiem..
 un es tik šūpojos un bildēju..
 Tik uzmanīgi un rūpīgi.
 Pēc laba darba cienāt. un cienāties.
 Lielie magnēti ar ziloņspēku izdauzīti no formām. Mazie vēl žūst.
 Filca tērpi , jo mēs noteikti neesam no līmētājiem. Noteikti.
 Krāsotāji gan esam. Krāsošana ir meditatīvs process..
 Mans zaķis.. viņas "pārēdies olas cilvēks" ..
 Un ledusskapis aicina lieldienas. Aicina.. aicina un stāsta par tām.. Atgādina, ka visas olas, ko sasit - apēst nevajag!!!
 Vismaz vienā dienā ..
 - Cik dienas mēs vēl paliksim laukos?
- Trīs..
- Es gribētu piecas..
- Labi , paliksim piecas..
- Varbūt, mēs varētu palikt - desmit...
 Varbūt.  tik ļoti daudzi varbūt.